07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Lasīju jauno "Ievu" un vēlos pateikt paldies Ivetai Troalikai par franču stāstu "Jāsaka"! Latvieši tiešām atsevišķās situācijās var pamācīties, kad protestēt un teikt, kas nepieciešams, lai nenonāktu muļķa lomā.
Jāsaka, reiz pati šajā lomā nonācu, braucot sabiedriskajā transportā ar trīs mēnešus vecu zīdainīti ratos, kurš mazliet pavēdināja plaušas. Naivi domāju, ka tas nekas, ja bērns drusku "izsakās", jo tā taču viņi visi dara. Izrādās, ka sabiedriskā doma uzskata, ka mātei jādara viss, lai bērnu apklusinātu un uzreiz (interesanti gan, kā braucošā transportlīdzeklī kājās stāvoša sieviete var apklusināt brēcošu zīdaini) Man momentā uzklupa un aizrādīja, draudot ar to, ka laikam gribu, lai atņem bērnu (ja viņu tūlīt neapklusināšu). Uzbrūkošajai austrumslāvu tautības dāmai pievienojās vēl pāris personas. Izturēju publisko mobingu (divvalodīgu!) vienu pieturu no Ģertrūdes ielas līdz Dzirnavu ielai un tad izkāpu. Mani "draugi" apspriedās savā starpā, ka varbūt es krieviski nesaprotu un sāka "translēt" latviski. Protams, man vajadzēja braukt līdz galapunktam Ausekļa ielā. Tā vietā izlecu, cik ātri varēju, un centos neraudāt. Aizdomājos, cik mūsu sabiedrība ir iecietīga pret māmiņām ar bērniem, kas nu reiz būtu aizsargājamā grupa, lai veicinātu demogrāfiju un par to, KĀ apkārtējie pauž savas vajadzības.
Protams, ja kādam traucēja mana bērna raudāšana, par to pateikt varētu, bet ceru, ka cilvēki to iemācīsies izdarīt cieņpilnā veidā. Izcelt ratus man palīdzēja kāda jauna sieviete, kura stāstīja, ka arī pati ir divu mazu bērnu mamma un mani saprot. Viņa novēlēja man būt stiprai:) Prieks, ka vismaz kāds saprot, bet kāpēc jaunajām māmiņām jājūtas kā partizāniem, kas cīnās pret sistēmu? Kur ir mūsu iecietība?
P.S. Jā, un es neteicu neko pretī. Varbūt vajadzēja aizstāvēties, nevis izvēlēties bēgšanu, bet sapratu, ka ar uzbrūkošiem cilvēkiem dialogs nav iespējams, būtu tikai vēl sliktāk.
Kā jums, meitenes? Kāda pieredze ar bēbīšu pārvadāšanu/brēkšanu sabiedriskajā transportā? Vai mūsu sabiedrība ir iecietīga? Vai, jūsusprāt, mammas, kas momentā neapklusina bērnus, ir sliktas? Paldies par viedokli!
Mīļās meitenes liekaties mierā ar krievu vai latviešu tautības uzsvēršanu. Es esmu gan mamma, gan omīte un arī braucu sabiedriskā transportā ar bērniem un bieži nākās noskatīties uz tieši jauno māmiņu uzvedību. It sevišķi kad paklausies, kad tās pašas sievietes krievu valodā aizrāda, pavisam ko neitrālu un kā latvietes0 jaunās māmiņas atbild ar rupjībām LATVIEŠU VALODĀ. Man ir bijusi situācija, kad neizturēju un aizrādīju tādai jaunai dāmai uz ko saņēmu pretī tādas pašas rupjības un māmiņa kā sadegusi izleca nākošā pieturā ar mazo bērnu ratiņos no sabiedriskā transporta. Piekrītu lauviņai, bērnu var nomierināt, parasti vai nu viņam ir karsti, vai gribās gulēt, vai dzert, bet lai nomierinātu ir kaut kas arī jādara, nevis jāsērfo telefonā vai jāizliekās, ka nedzird, ka mazulis raud.
Mans ģīmis droši vien arī nepauda apmierinātu smaidu, tad kad braucot agrā rīta reisā uz darba pasākumu, centos pagulēt, jo galamērķī nebija plānota atpūta, bet gan drabs visas dienas garumā, bet māmuķīte ar zīdaini un vīriņu devās atpūtas braucienā (skaļi to apsprieda), un zīdainis visu ceļu aurēja.
Piedod, man ir divi bērni, bet šajā gadījumā tā vien gribējās teikt - ja nespēj nomierināt savu zīdiani, sēdi mājās un pa pasauli nevazājies!
Vispār jau uzskatu, ka zīdainim nebūtu jāļauj raudāt. Jebkurā gadījumā novēlu tev iemācīties mieru attiecībā pret jokaiņiem un dīvaiņiem. Piem. šajā gadījumā būtu pateikusi, ka labprāt apsēstos ērtā vietā un paņemtu bērnu rokās, ja vien kāds atbrīvotu vietu, jo kājās stāvot to nevar droši izdarīt un palūgt "uzbrucējām" šo jautājumu nokārtot.
Tas, kas šādus uzbrucējus "izsit" no līdzsvara ir absolūti mierīgā balsī izteiktas piezīmes. Var pajautāt, ko viņas iesaka darīt un kā labāk rīkoties. Piedāvāt izkāpt pašām un iegādāties ausu aizbāžņus, kas palīdzēs ne tikai pret bērna raudām, bet arī pret citiem pilsētas trokšņiem.
Man vēl pašai šāda pieredze vēl tik priekšā bet nu mammai varu tik teikt - visu cieņu, turies 😀
Esmu bijusi situācijas visdažādākajās ka bērni apkārt raud, ja tas ir zīdainīts, vienmēr ir licies pašsaprotami un pat pasmaidu mammas virzienā jo nav jau ari tik traku, trakāk ir ar jau lielu bernu 5-6 gadu vecumā kad bērns raud bez mitas un mamma neko pat nemēgina darīt, ir jau kas vismaz cenšas ar mazo runāt, tad jau nekas, bet ja mamma pat neliekas nezinis tad palieku mazliet neapmierināta bet noteikti jau nebrukšu par to virsū mammai 😀
Viens atmiņa paliekošs gadījums, kad lidoju ar lidmašinu un lidmašinas priekšā sēdēja māmiņa ar mazuli, patiešām mazais bija mazs. Paceļoties lidmašinai vēl viss ok, bet kad bijām jau augšā, mazais sāka stāstit savu sāpi un tā līdz pat nosēšanās brīdim ar nelieliem pārtraukumiem, labi vien ka lidojums nebija ilgs bet apkārtējo cilvēku neapmierinātība bija redzama un stjuartes apjukušas bet visu cieņu mammai kas dikti centās mazo nomierināt, bet kad izkāpām no lidmašinas un galā sagaidīja mazo pieļauju ka tētis tad tās tēta emocijas lika aizmirst visu raudāšanu, jo tas bija tik mīļi 😀
Manuprāt, katram kas nopeļ jaunās māmiņas par berna raudāšanu, paši nav vecāki vai nemīl bērnus, jo tik cinisku attieksmi neviens nav pelnījis, jo sazin varbūt māmiņas vienīgais parvietošanās līdzeklis ir sabiedriskais trasports līdz tuvākajai slimnīcai un mazajam kaut kas dikti sāp, bet liekuļi tik skandelē lai apklusina bērnu, neaizdomājoties ka tas beidzas ar traumām gan matei gan bernam.
Tāds nu mans viedoklis 😀
Nu man ir bijis, ka pati izkāpju, jo mazā raud un nevar sabiedriskajā aizmigt. Bet man vienreiz dusmas bija par ko citu. Aizrādīju kundzei, lai nespiežas pret ratiem, uz ko mani sāka lamāt un teikt, lai ejot ar kājām. Krieviski savstarpēji ar savu kungu vēl par duru nosaukāja. Es gan cirtu pretī un tā arī pateicu, ka es esmu par braucienu samaksājusi tāpat kā citi. Bet pensionāri sabiedriskajā ir ļoti nekaunīgi un uzvedas tā it kā transports viņiem vien piederētu.