Māmiņa: izšķīros un esmu laimīga beidzot!

Februārī jau rakstīju – Māmiņa: Vai gribēt, lai tevi mīl un iekāro, ir noziegums?

Ir pagājis kāds laiks, visu vilku tomēr garumā, tomēr cerēju uz „happy end”, ko, patiesībā, beidzot arī sagaidīju, jo izšķīrāmies.

Paliku viena ar diviem bērniem, ir pagājušas vien 2 nedēļas, bet sāku atvērties jaunai mīlestībai, kas brīžiem liek pat aizdomāties, vai tas, kas bija iepriekš – 8 gadu garumā maz ir bijusi mīlestība?

Šis cilvēks man liek vienlaikus justies gan kā kolosālai mammai saviem bērniem, gan kā fantastiskai, mīlētai sievietei un pat jaunai meitenei, kuru skārusi skaista, no citu acīm slēpjama pirmā mīlestība. Tāda traka, bet uz patiesām, sirsnīgām jūtām balstīta.

Bet par šķiršanos..

Ja kārtīgi lasījāt iepriekšējo stāstu, tad zināt – salna starp mums pārvērtās ziemā, un šī ziema ilga jau gadiem. Nepratām mēs vairs iekāpt pat rudenī, par vasaru un pavasari nemaz jau vairs nerunājot..

Nekāda mīļuma, tikai pienākuma sajūta pret bērniem un pēdējos mēnešos – jaunatrasto mājokli. Viss mājoklī ir manis gādāts, pilnīgi viss – mēbeles, elektropreces.. Kur ikdienas gaitās mani gaida mājas darbi, tur sevi pieķeru domājam – es šos visus gadus praktiski visu esmu darījusi viena, esmu izaugusi par traki stipru cilvēku, bet tai pat laikā tā visa varēšana arī bija pie attiecību sabojāšanās vainas.

Es nepratu būt sieviete, vāja, čīkstīga, kam  vajag vīrieša plecu sev blakus bez lūgšanās.

Par intīmajām attiecībām nerunājot... Viņš mēnešiem varēja gulēt citā istabā un dusmoties par to, ka es pie viņa nenāku un nelecu bezmaz viņam virsū. Bet es noliku bērnus katru vakaru gulēt un nogurusi iemigu. Arī jaunajā mājvietā nekas nemainījās. Sekss bez jūtām vienu vienīgu reizi. Tāpēc, ka pāri taču tā dara, vai ne?

Nē, es sapratu- man to visu nevajag. Nevajag un viss. Es gribu, lai mani mīl, jūt, iekāro pa īstam. Es gribu just pati tieši to pašu, bet te tā visa nebija jau sen..

Jau kopš otrā bērniņa gaidībām vismaz reizi pāris mēnešos te vienam, te otram ienāca prātā doma par šķiršanos. Tas tika pateikts arī skaļi. Un nu beidzot neesam vairs kopā. Nē, nevis tāpēc, ka manā dzīvē tūliņ ieskrēja jauna mīlestība, bet tāpēc, ka kopā vairs nespējām.

Un nelīdzēs te nekādas puķes un pēkšņi mīlestības apliecinājumi pret mani vai bērniem. Nē, nevajag to visu. Vien gribas pajautāt – kur tu biji ātrāk?

Es neliedzu tikties ar bērniem, to katrs ir pelnījis, un arī bērniem uz to ir tiesības. Lai arī tās ir tikai dažas minūtes dienā - nākot no dārziņa, tomēr tas notiek.  Par fiansiālu palīdzību runājot, viņš maksās tikai dārziņu, un, ja bērniem ko vajadzēs, es viņam teikšu, tāda ir noruna. Pārējos rēķinus jau tāpat es vienmēr esmu pati maksājusi, izņemot īri un pārtiku pilnīgi visam mēnesim.

Jaunas attiecības

Tas cilvēks, kam tagad sniedzu savu mīlestību, ir mūsu abu draugs, ko es zinu jau vairāk kā 9 gadus. Vienmēr viņam esmu uzticējusies, arī par savu attiecību problēmām runājot. Draudzība, gluži vienkārši, pārauga mīlestībā. Un, lai arī ļoti daudzi to neatbalstītu, esam laimīgi kopā ik brīdi. Pa īstam un no sirds. Sargājam savas attiecības, nereklamējam tās. Man nevajag, lai vēl kāds apspriestu, nosodītu, ka „tik ātri jau pa svešām gultām svaidās..”. Jo noteikti nosodīs. Jau tagad jādzird no apkārtējiem, ka neesmu normāla - izvēlos dzīvot labāk viena ar bērniem, nekā ar tik labu cilvēku, kā bērnu tētis. Paga, vai tad ar visiem labajiem cilvēkiem mums obligāti kopā jādzīvo? Un, ja gadu gaitā jau pierādījies, ka pieslīpēties neizdodas? Vai nav bail, ka sāksi ienīst ar laiku to labo cilvēku?

Aizrunājos. Par jaunajām attiecībām varu teikt - pats galvenais,  - viņam ļoti patīk mani bērni, bērniem viņš arī vienmēr ir paticis. Man nav viņš jālūdz kaut ko palīdzēt, kaut ko izdarīt. Viņš pieskata bērnus, palasa viņiem grāmatas bez mana lūguma to izdarīt. Tā vienkārši. Tāpat arī ar mājas lietām. Viņš piedomā pie tā, ka man jāatpūšas. Ja vajag, naktī pieceļas pie kāda no bērniem, uzliek viņu uz podiņa, noliek atpakaļ gulēt.

Tā nav salīdzināšana – ko viens nedarīja, to otrs tagad dara. Salīdzināt vīriešus nedrīkst, ir vienkārši jābauda laime, ja tāda ir. Un mums ir.

Kopīgi plāni par nākotni kopā ar mūsu bērniem, dzīvesvietas maiņas plāni, viņa vēlme man visādi palīdzēt un atbalstīt mani. To nevar vārdos izstāstīt.

Es katru dienu skatos spogulī un gribas pašai sev smaidīt, jo man ir viņš. Mana dzīve kļūst aizvien priecīgāka, bērni to jūt. Man ir labs noskaņojums, jo esmu laimīga. Es eju un staroju kā riktīgs gaismas festivāls.

Skaisti, mīlestības pilni mirkļi, kas uzlādē un pat ar prieku liek strādāt, dzīvot un vienkārši iet pa ielu.

Tā saskaņa, kas ir mums, ir kaut kas tāds, ko dzīvē vēl nekad neesmu jutusi. It visā. Dzīve kājām gaisā, bet tai pat laikā – dzīve turpinās un sākas vienlaikus no jauna. Un skaists ir šis sākums. Skaisti ir sapņot, bet vēl skaistāk, pamosties un saprast, ka tu jau dzīvo sapnī.

Māmiņa