Audžumamma Linda: Mana misija ir sniegt mīlestību

Linda Kārkliņa ir stipra mamma ar plašu sirdi, jo ikdienā rūpējas gan par trīs bioloģiskajiem bērniem, gan diviem audžudēliem – 10 gadus un 10 mēnešus veciem puisīšiem.

Viņa bija gatava uzticēt mums savu stāstu, lai iedvesmotu arī citus sniegt sirds siltumu un īstas mājas tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.

Kā pieņēmāt lēmumu par bērna uzņemšanu ģimenē?

Doma par bērniņu uzņemšanu ģimenē man laikam bijusi visu pieauguša cilvēka mūžu. Mums jau bija divi lieli dēli, kad ar 14 gadu starpību pieteicās arī meitiņa – pastarīte. Uz mirkli domu par adopciju atmetu. Taču meitiņa auga un atkal sāku par to domāt. Klausījos, lasīju un, galu galā, nolēmu, ka mums ir gan iespējas, gan vēlme palīdzēt. Šobrīd Limbažu novadā esam vienīgā aktīvā audžuģimene.

Cik ilgi audžubērni ar jums jau dzīvo kopā? 

Zīdainītis pie mums ir 8 mēnešus, savukārt 10 gadus vecais puisis – trīs mēnešus. Pirms neilga laika ģimenē bija arī meitenīte ar īpašām vajadzībām, taču meitenītes bioloģiskie vecāki darīja visu nepieciešamo, lai jau divu nedēļu viņa atgrieztos savā bioloģiskajā ģimenē.

Kāda bija tuvinieku un draugu reakcija par jūsu lēmumu uzņemt bērniņu?

Reakcijas bija ļoti atšķirīgas. Daži teica: “Priekš kam Tev tas vajadzīgs, vai tad nevēlies atpūsties?”. Cilvēki bija neizpratnē un jautāja, vai tiešām gribam ko tādu uzņemties, jo tomēr mūsu pašu meitiņa vēl tikko kā sākusi normāli gulēt. Taču saņēmām arī pozitīvas atsauksmes, līdzcilvēki novērtēja to, ko darām, un atzina, ka paši to nevarētu. Prieks, ka ir cilvēki, kas mūs apbrīno, brauc ciemos un kontaktējās, taču kopumā vairāk laikam saņēmu negatīvas reakcijas.

Ļoti daudzi domā, ka cilvēki to dara naudas dēļ. Diemžēl šis stereotips ir saglabājies. No kaimiņiem personīgi esmu dzirdējusi frāzes: “Nu mēs te ar meitu runājām, ka arī varētu paņemt vienu bērnu, dzīvot mājās un neiet uz darbu!” Dažiem laikam tas liekas tā pavisam vienkārši.

Ar ko saskārāties, uzsākot ceļu uz uzņemošās ģimenes statusu?

Ja godīgi, es biju domājusi, ka būs mazliet vieglāk, jo pagāja laiks, kamēr tiku visiem papīriem un visam cauri, bet tas noteikti bija tā vērts. Bāriņtiesa procesa gaitā bija atsaucīga, sazinājos ar kustības “Plecs” pārstāvjiem, kuri laipni pastāstīja kas, kā un kur ir jādara. Arī kursos klausījos informāciju ar atvērtu muti. Taču to īsto patiesību pateikt nevar neviens. Kā tas būs – to izstāstīt nevar. Kustība “Plecs” man bija ļoti liels iedrošinājums, mentore pat brauca ar mani kopā uz bērnu namu pakaļ bērniņam. Situācija nebija no vieglākajām, jo bērniņš bija tikai dažas dienas vecs. Mentore ļoti palīdzēja, atbalstīja, kopīgi bērniņu aizvedām mājās un tā nu ar mazo kopā dzīvojam jau 8 mēnešus.

Kas līdz šim sagādājis vislielākās grūtības?

Visgrūtākais laikam bija tas lūzuma brīdis, kad sāku domāt, vai tiešām daru pareizi, vai tikšu ar visu galā – sāku izvērtēt savas spējas. Taču tad parunājos ar mentori, aprunājos ar citām audžu ģimenēm un guvu iedrošinājumu darboties tālāk.

Pabeidzot kursus, mums ir arī sava iekšējā atbalsta grupa – mēs neesam šķīrušies, mēs esam kā tāda liela ģimene. Mēs visi sazvanāmies viens ar otru.

Kādu palīdzību saņemat no mentora?

Katrs bērniņš, kas ienāk audžuģimenēs, ir pavisam citādāks. Sākumā par bērnu sniegta tikai virspusēja informācija, taču tad, kad sāc dzīvot ar bērnu kopā, saproti, kāda negatīvas pieredzes bagāža viņam nākusi līdzi. Un tieši tad ir vajadzīga mentora palīdzība. Tas noteikti ir gan emocionālais atbalsts, gan zināšanas, kuras pieejamas 24/7. Mentore palīdz saziņā ar pašvaldību vai bāriņtiesu vai ārstniecības iestādēm, ja tādas ir nepieciešamas. Atbalsts ir arī materiāls, jo tad, kad ar pašvaldību vēl nebijām vienojušies par finansiālo pusi, ‘’Plecs’’ mums piešķīra pamperus pat bez jautāšanas. Tāpēc esam priecīgi par ‘’Circle K’’ akciju, kurā, iegādājoties dzērienu īpašajā krūzē, tiek veikts ziedojums ‘’Pleca’’ aktivitāšu atbalstam. Tās ir patiešām svarīgas ikvienai bērniņu uzņemošajai ģimenei.

Kā jūs teiktu – ar ko mentors atšķiras no draudzenes? Varbūt abas šīs lomas ir gana tuvas?  Mēs ar draudzeni, kura arī ir uzņēmusi bērniņu, mūsu mentori saucam par mammu, lai gan viņa ir jaunāka par mums. Kad liekas, ka ir grūti, piezvani mentorei. Viņa vienmēr ir atsaucīga. Mūsu mentorei arī pašai ir četri bērni un ir brīži, kad viņa nevar atbildēt, bet es zinu, ka viņa vienmēr atzvanīs.  Es ļoti ceru, ka mentoru programma ar “Pleca” un “Circle K” atbalstu tiks pagarināta, jo šobrīd līdzekļi mentoru programmai ir tikai uz gadu. Tā ir neatsverama palīdzība, un būtu ļoti žēl to pazaudēt.

Neformālie pasākumi, kuros potenciālie vecāki tiekas ar bērniem – kā raugāties uz šo iespēju?

Arī šī ir ļoti, ļoti laba iespēja, jo tiešām ir tā, ka bērniņu iespējams satikt pavisam ikdienišķā situācijā. Arī mēs to izmantojam, braucot ciemos pie mūsu jaunāka audžubērniņa. Puikam bija tikai pusotrs mēnesis, taču viņa ceļš bērnunamā sākās jau piecu dienu vecumā. Mēs viņu ieraudzījām, un vīrs uzreiz teica: ‘’Mums pēc iespējas ātrāk viņš jāved mājās’’. Man viņš tajā brīdī šķita pats skaistākais bērniņš pasaulē, un tā nu liktenis satikās.

Vai jūs būtu gatavi ģimenē uzņemt vēl kādu bērniņu?

Jā, protams. Mums pašlaik arī ir doma par vēl viena bērniņa uzņemšanu ģimenē. Jūtam, ka varam palīdzēt.

Kā jūs iedrošinātu ģimenes, kuras vēl šaubās par bērniņa uzņemšanu, pieņemt gala lēmumu? 

Mēs dzīvojam laukos un es pašlaik dibinu mūsu apkārt esošajām sievietēm neformālu māmiņu klubiņu. Mūsu pašvaldībā mēs šobrīd esam vienīgā aktīvā audžu ģimene, bet es cenšos iedrošināt sievietes kļūt par audžu mammām vai aizbildnēm. Ir ļoti liels gandarījums, ka sievietes dalās ar savu pieredzi, apmainās ar viedokļiem un nāk ārā no mājām.

Kas, esot audžu mammai, sagādā vislielāko prieku un rada sajūtu – jā, tas viss bijis tā vērts?  Man laikam vislielākais gandarījums ir ģimenes atbalsts, mani pieaugušie bērni mūs ļoti atbalsta. Man ir 24 gadus vecs dēls un vedekla, viņi vienmēr piezvanīs, pajautās, kā mums iet. Ir liels gandarījums, ka cilvēki redz un novērtē manu veikumu. Patiesībā cilvēki, kas redz, ko mēs darām, pienāk un parunājas, visbiežāk pasaka: “Jā, malači, mēs to augstu novērtējam, bet es laikam to nevarētu!” Taču man klusībā šķiet, ka nevarētu tikai tāpēc, ka ļoti žēlo sevi. Tā ir pārāk liela sevis žēlošana. Taču es ticu, ka manas dzīves misija ir tieši šāda – sniegt mīlestību un saņemt to pretī.

Ģimeņu atbalsta kustība "Plecs" sadarbībā ar "Circle K" sākusi ziedošanas akciju, kuras laikā cilvēkiem ir iespēja izvēlēties "Labo nodomu krūzi", tādējādi ziedojot 10 centus kustības "Plecs" organizētajiem bērnu uzņemošo ģimeņu atbalsta pasākumiem un mentorprogrammas nodrošināšanai.