Kādēļ sevi ir tik grūti mīlēt? Jautājam psiholoģei Diānai Zandei

Māmiņu klubs
Māmiņu klubs 12. februāris 2018 00:00
643

Nereti tiešām sevi mīlestības skalā novietojam pēdējā vietā, jo vispirms pienācīgi jāaprūpē un jāsamīlē vīrs, bērni, ģimene. Un tikai tad, ja atliek spēka un laika – mīlam sevi. Psiholoģe Diāna Zande skaidro, kādēļ tas tā ir un ko darīt, lai situāciju mainītu.

Izrādās šādam sevis mīlēšanas (precīzāk – nemīlēšanas!) modelim saknes meklējamas mūsu kultūrā un audzināšanas tradīcijās.

Iespējams arī no savas bērnības atceries, kā mamma tev teica – ja būsi slinka, vīru sev nedabūsi. Labas meitenes vispirms visu padara un tikai tad iet spēlēties. Galvenais meitenēm ir rūpēties un apgādāt. Tā jau no mazotnes veidojas attiecību modelis, kurā gribam izpatikt saviem vecākiem. Neapzināti iemācāmies modeli, ka būsim labas tikai tad, ja izpatiksim citiem.

Rezultātā nav brīnums, ja sevis mīlēšanai neatliek laika. Mēs jau nemaz to nemākam un tādēļ ir pēdējais brīdis ar to sākt nodarboties.

Bieži iedomājamies, ka no mums gaida mājās vienmēr tīrību, garšīgas vakariņas, uzmanību un iejūtību, bet visu šo pildot no dienas uz dienu, ievērojam, ka mūsu darbs ir nenovērtēts. Tas ir tādēļ, ka ģimene to uztver kā gaisu. Mēs taču neesam pateicīgi par to, ka elpojam. Ja māja vienmēr ir kārtībā, mamma vienmēr iesaistās mājas darbu pildīšanā, tad tas sāk kļūt pašsaprotami. Ir jāatrod laiks sev un jāiemācās fiziski palutināt sevi.

Frizieris un manikīrs pienākuma pēc neskaitīsies. Ja dodies pie šiem meistariem, tad izbaudi procesu ar visu sirdi un dvēseli. Sāc soli pa solītim.

Bet kā zināt, kas īsti man sagādā prieku? Un ko gribētu? Ja uz šiem jautājumiem uzreiz atbildi nevari atrast, mēģini atcerēties, par ko sapņoji bērnībā? Un tā pa mazam solītim restaurē savus sapņus un mēģini tos piepildīt.

Skaidrs, ka sievietes pašapziņā ļoti lielu lomu spēlē arī vīrietis. Viņš spēj sievieti pacelt debess augstumos un likt viņai justies pilnvērtīgai, feinai, mīlētai un drošībā. Bet diemžēl spēj darīt arī pretējo. Ja jūtu, ka partneris mani ierobežo, nenovērtē un neciena, tad rodas jautājums, kādēļ esmu ar šādu vīrieti kopā? Kur ir mana daļa atbildības? Kādēļ pieņemu šādas attiecības? Varbūt ir pienācis laiks atklātai sarunai, lai pateiktu, ka ar mūsu attiecībām kaut kas nav kārtībā. Iz jāizrunājas un iespējams pat jāpieņem lēmums nebūt šādās attiecībās.

Jāsaprot, ka ārējie apstākļi ilgi mūs nepadarīs laimīgas. Tikai mēs pašas sevi darām laimīgas vai nelaimīgas. Vai tad sieviete, kura slimības, vecuma vai pēkšņa negadījuma dēļ zaudē savu mīļoto, pārstāj dzīvot? Nē! Viņa turpina dzīvot. Sākumā meklē atbalstu, bet tad dzīvo viena.

Iedomājies mazu ābelīti. Tā sākumā tiek balstīta, lai nenolūzt, un tiek balstīta brīdī, kad gaida augļus. Pārējā laikā tai balsts nav vajadzīgs. Tieši tāpat ir ar mūsu dzīvi. Ir situācijas, kad mums vajadzīga palīdzība, bet ir tādas, kad ar visu tiekam galā pašas.

Un tas, ka esi bez attiecībām, nebūt nenozīmē, ka norāda, ka esi sliktāka vai lielāka neveiksminiece. Partnerattiecības nav vienīgais veids, kā sevi realizēt. Ir darbs, draugi, ģimene, bērni, profesionālā izaugsme, hobiji. Partnerattiecības negarantē, ka būsi laimīga. Bet iekšēja harmonija, miers un līdzsvars visās dzīves jomās gan.

Kā tu sev parādi, ka mīli sevi? Un cik lielu lomu tavā pašapziņā spēlē tavs mīļotais?

Eksperts

Diāna Zande

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, psiholoģe, krūtsēdināšanas speciāliste
Diāna Zande vecāku skolā
Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Māmiņu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies