Es mācos rotaļāties

Ievas_mamma
Ievas_mamma 19. aprīlis 2017 12:14
1051

Krāsaini grabuļi, "pirkstiņlelles", rozā vienradzis, bļodas, karotes, ripojošas burciņas ar grabošām sēkliņām un...plats smaids manas meitiņas sejā, kad mamma noguļas blakus, lai spēlētos kopā.

Liekas, tas bija vēl tik nesen, kad ar mazo māsu rotaļās aizvadījām dienu no dienas. Dzīvojot laukos, mums netrūka nedz teritorijas, nedz materiālu, nedz iztēles. Daudzas "ainiņas" vēl arvien liekas tik spilgtas, it kā tas bijis vien vakar. Tad - kāpēc rotaļāties pēkšņi ir kļuvis tik grūti?

No prāta ir neiedomājami grūti izmest visu to, kas vēl palicis "neizsvītrots no darbu listes", nepamet sajūta, ka es iztērēju tik ļoti dārgo laiku, darot lietas, kuras varētu arī nedarīt (ne vienmēr šo laiku vēlos veltīt mājai - bieži domāju par to, ka jāpagatavo meitai biezenis, jāuznes/jānones rati, jāizmazgā drēbes, jāsamaina gultasveļa, utt...). Tā, protams, ir tikai sajūta, ar prātu es zinu, cik svarīgi bērnam ir redzēt, ka vecāki ir gatavi ar viņu rotaļāties. 

Reizēm man vienkārši sanāk sevi piespiest, taču zinu, ka tādu attieksmi bērns jūt. Gribu būt pret viņu patiesa, gribu būt rotaļā ar visu uzmanību un īstu aizrautību. Tāpēc - es mācos rotaļāties. Protams, Ieviņa vēl ir maziņa, tā šobrīd nav pati aktuālākā lieta, taču tai jau ir liela vērtība, kura ar katru mēnesi turpinās augt.

Ko tad es daru? 

*Nolieku telefonu tālu no redzesloka.

*Ieskatos pulkstenī, izdomājot, cik daudz laika esmu gatava aizvadīt ar meitu, nedomājot par citām lietām. Šo laiku es "rezervēju" viņai (pulksteņa iesaiste noteikti nav pareizā izvēle, taču pagaidām man to vajag).

*Izvēlos un piedāvāju viņai lietas, kuras man pašai liekas saistošākās, piemēram, mīkstās rotaļlietas, ar kurām varu izspēlēt "sarunu", bučošanu, utt.

*Tāpat svarīgi izvēlēties tādas nodarbes, kuras acīmredzami priecē bērnu, jo tad šis prieks kļūst "lipīgs", un rotaļa raisa patiesu sajūsmu mums abām.

*Neizmantot rotaļlietas, ja tiešām negribas. Piemēram, bučot un kutināt mazo punci, kas nekad nav bijis jādara ar piespiešanos. Reizēm tas, ko neuztveram kā rotaļāšanos, bērnam ir viena liela spēle un sagādā prieku.

Zinu, ka es tāda neesmu vienīgā - ir dzirdēts par daudzām mammām, kurām ir grūti no visa atslēgties un vienkārši spēlēties. Mums tas kļūst par darbu, lai sasniegtu to mirkli, kad rotaļāšanās arī mums šķiet jautra un saistoša. Es vēl mācos, taču pamazām, pamazām man sokas arvien labāk. Meita arvien biežāk redz mammu uz grīdas. :)

Cik viegli jums padodas spēlēties ar bērnu?

P. S. Lūdzu nejaukt rotaļas ar ikdienas aprūpi, tāpat kā ar uzmanības un mīlestības dāvāšanu bērnam. Tas ir kas cits. :)

20170419121527-21332.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 19. aprīlis 2017 14:28 Anettte_G

Ievuks arī ļoti labprāt spēlējas vienatnē. Ir jau arī mums tā, ka ejot garām saamīdinu, pakutinu, pačubinu. Savā ziņā tā rotaļāšanās norit nemitīgi. :)

Anette_G 19. aprīlis 2017 12:47

Man nav iedalīts konkrèts laiks, ko pavadu ar mazo spēlējoties. Mums patīk kopā šķirstīt grāmatiņu, ripināt bumbu, spēlēties yn ķert pēdiņas. Protams, ļauju arī mazajam pašam izpausties, tvert, ko vēlas nevis visu padot, nolikt utt. Lai pats izvēlas un attīsta motoriku;)