Sofijas personīgā pieredze: Bailes un māmiņu stereotipi

21. Aug 2013, 14:01

Ir tāda lieliska multenīte "Slapjās gultiņas". Žēl, ka mēs ar bērniņu tai uzdūrāmies jau apzinātā vecumā, kad ar slapjo gultiņu jau bijām tikuši galā. Agrāk tā mums būtu ļoti nederējusi - lai noņemtu psiholoģisko stresu, ko rada slapjās gultas.

Es esmu septiņgadīga dēla mamma un par podiņlietām biju lasījusi ne mazums grāmatu, tāpat arī citos resursos visu ko atradu - rezultātā man izveidojās noteikts viedoklis par šo procesu, ko varētu formulēt tā: "Bez autiņbiksītēm neiztikt, bet vilkt garumā ar šo netaisāmies! Mani nebiedē slapjās gultas un peļķes uz paklājiem, daudz svarīgāk ir, lai mēs varētu atteikties no autiņbiksītēm līdz tam brīdim, kad bērniņš sāks iet dārziņā. Dārziņā neviens nebūs ieinteresēts bērna atradināšanā no autiņbiksītēm, slapjās peļķes arī diezvai kāds pacietīs, tāpēc, ja bērniņš ies dārziņā ar autiņbiksītēm, viņš tajās staigās līdz pat skolai."

Es vēlreiz atkārtošos, ka tas bija MANS VIEDOKLIS šajā jautājumā, nebrīnīšos, ja tajā atradīsiet daudz stereotipu.

Kad pienāca laiks doties uz dārziņu, autiņbiksītes tika vilktas tikai uz pastaigām, tālākiem braucieniem un nakts miegam, un bērna dzīvē ienāca podiņš. Un bērna dzīvē tas ienāca rotaļas veidā. Mēs gājām uz tualeti kopā - es sēdēju uz lielā poda, bērns uz maziņā. Lasījām uz podiņa grāmatiņa, sēdinājām uz tā mīļākās bērna rotaļlietas. Nebija nekāda progresa, bet tas bija pats sākums.

Es praktizēju biežās sēdināšanas uz podiņa - pēc ēšanas un ik pēc apmēram stundas, bet tur svarīgi būtu piebilst, ka bērniņš nepretojās un neizrādīja neapmierinātību - ja tā tas būtu bijis, es podiņmācību būtu atlikusi.

Sākumā viss stāvēja uz vietas. Pēc tam bija pirmais izrāviens. Iemācījos bērnā ieklausīties - kad viņš gribēja uz tualeti, viņš novērsās no rotaļas, sāka dīdīties un stenēt. Progress! Podiņmācības procedūrā es pievienoju tekoša ūdens skaņas un attiecīgus vārdu. Ar laiku tekoša ūdens skaņas un mani vārdi darīja savas lietas podiņmācībā.

Un tātad, noslēgumā. Sākumā neskaitot podiņu mēs nokārtojāmies kādu reizi - divas reizes dienā ārpus podiņa - pateicoties biežai sēdināšanai uz podiņa, un naktī gulējām autiņbiksītēs. Tagad paskaidrošu, kāpēc. Naktis mums pārvērtās par murgu. Bērniņš varēja čurāt piecas vai pat sešas reizes naktī, pie tam, viņš nepamodās, turpināja gulēt slapjš.

Sākumā es liku modinātāju un naktīs bērnu sēdināju uz podiņa kādas divas reizes. Bet tas vispār nepalīdzēja - bērns tik un tā pamodās slapjš. Un tā nu naktīs mūsu dzīvē atgriezās autiņbiksītes.

Tajā pat laikā māmiņas pagalmā aktīvi apsprieda atteikšanos no autiņbiksītēm - vai tas jādara uzreiz, vai tomēr pakāpeniski, piemēram, atstājot autiņbiksītes vien uz nakti. Es biju radikāla šajā jautājumā, jo zināju, ka bērni no autiņbiksītēm pavisam atsakās aptuveni divu gadu vecumā - novilksi piecu gadu vecumā, tad tikai ap septiņiem gadiem bērns pārstās čurāt gultiņā, nu labi, vidēji ap sešiem gadiem, jo tomēr ir vajadzīgs vismaz gads - pat divi, lai no tām atteiktos pavisam. Tas nelika justies labi, es turpināju mocīt bērnu, sēdināju viņu naktīs..

Te es uzreiz pastāstīšu šo to no mana stāsta, es savu bērnu NEKAD neesmu rājusi par slapju gultiņu, drīzāk es viņu atbalstīju. Jo lielākā vecumā bērniņš sāka justies vainīgs - mēs centāmies atbalstīt viņu un visu pārvērst jokā.

Turpinājums sekos...

Māmiņu Kluba speciālista viedoklis par konkrēto gadījumu:

"Bērniņam nav jāčurā vai jākakā pa stundām, kā tas būtu ērti mammai, viņam ir jāsajūt iekšēja vajadzība to darīt." - atgādina fizioterapeite Līga Barone - Tamoviča.

Nekad neatgrieziet tekoša ūdens krānu, lai bērniņš čurātu, un iztieciet bez dažādām speciālām skaņām, jūs taču negribiet, lai bērnam izveidotos nosacījuma reflekss, visam jānotiek tīri fizioloģiski.

Podiņmācības lietās nav pareizā vecuma, ir pareizais laiks, kad bērniņš ir visam gatavs, un ir pazīmes, kas liecina par šo gatavību.

Esiet pacietīgi, jums viss izdosies!