03.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ar vārdu salikumu "kabatas nauda" - domāju naudas summu, kuru vecāki dod savām atvasītēm ikdienas tēriņiem, tērējot to pēc saviem ieskatiem (varbūt ar nelielu vecāku uzraudzību).
Tad nu tā - nesen abi ar vīru redzējām "Swedbank" reklāmu par Isic kartes izveidošanas iespēju nepilngadīgajiem bērnam (bērnam ir jābūt vismaz 6 gadus jaunam), uz kuras iespējams uzskaitīt bērnam "kabatas nadu". Šī reklāma mums lika atcerēties savu bērnību par mums doto kabatas naudu, kā arī aizdomāties par to, kāds būs mūsu ģimenē "kabatas naudas" ieviešanas process - kad sākt, cik daudz, kā kontrolēt utt.?
Mūsu atmiņas
Godīgi sakot, neatceros, cik man bija gadu, bet atceros, ka bērnībā tētis vasaras sākumā katram vienmēr iedeva 100 Ls, kurus tad paši varējam tērēt pēc saviem ieskatiem, tā bija summa, kas paredzēta visiem vasaras tēriņiem. Protams, tad arī sev varēju izdomāt visādus attaisnojumus, lai neiztērētu šo naudiņu, jo katru reizi, kad gribēju kaut ko veikalā, vecāki teica, ka man taču pašai ir sava nauda, lai pērku pati. No tā laika veikalos vairs nebrēcu, ka gribu visādus sīkumus, jo negribēju tērēt savu naudu - tajā laikā mēs ar māsu un brāļiem vienmēr arī salīdzinājām, kuram vairāk tā naudiņa palikusi (nevis, kurš vairāk nopircis). Šādā veidā mēs iemācījāmies izdarīt izvēli star to, ko mēs tiešām vēlamies, kas ir nepeiciešams un to, kas var arī nebūt, kā arī iemācījāmies skaitīt, sekot līdzi preču vērtībai, daudzumam utt.
Es negāju dārziņā, bet skolā sāku iet no 7 gadu vecuma, manuprāt, ap to laiku arī saņēmu savu pirmo iknedēļas kabatas naudu. Skolas laikā vecāki nedēļā ikdienas tēriņiem katram bērnam iedeva līdz 5 Ls. Atceros, ka tos visbiežāk iztērēju, pērkot MilkyWay šokolādītes - man viņas ļoti garšoja. Jā, tad arī bija citādāka naudas vertība, proti, par to naudu, ko vecāki deva, varēja sapirkt daudz vairāk kā mūsdienās.
Vīrs atkal smējās, ka viņam vecāku dotais kabatas naudas apmērs nebija pietiekams, tikai apmēru nevarēja atcerēties. Kad jautāju viņa mammai, vai atcerās, cik daudz naudiņas deva saviem bērniem, viņa stāstīja, ka devuši 2 Ls nedēļā - kad pastāstīju šo vīram, viņš tik nosmēja: "Nav jau brīnums, ka pietrūka tā naudiņa."
Vīrs jau smējās un stāstīja, ka "tusēja" kopā ar vairākiem puišiem, no kuriem viens puisis "pa kluso spēra" naudiņu no saviem vecākiem - tad nu šis puisis bija lielais maksātājs, visiem parasti izmaksāja kārotos našķus. Kā vīrs teica: "Saliekot kopā visu puišu kabatas naudas, visam pietika."
Manuprāt, lemjot par kabatas naudas apmēru, jāņem vērā arī dzīvesvietas atrašanās vieta, proti, mums bērnībā bija tā, ka dzīvojām laukos, līdz veikalam bija jāiet diezgan liels gabals, līdz ar to katru dienu nebija vēlme doties uz veikalu. Tas pats arī no skolas - arī no turienes līdz veikalam bija jāiet gabaliņš. Bet, dzīvojot pilsētā, pat man (pieaugušajam), tie veikali šķiet vilinoši, jo ir tik tuvu dzīvesvietai - kad redu, ka kāds ēd saldējumu vai kaut ko citu, kas man garšo, nevaru pat neieiet veikalā..
Jā, dēliņš vēl ir mazs un it kā liekas jau, ka līdz tam vēl ir laiks, bet, manuprāt, tas laiks "skrien" nemanot, nespēju pat piefiksēt, bet nedēļa jau cauri...
Pēc minētās "Swedbank" reklāmas abi ar vīru sākām arī prātot par šo "kabatas naudas" jautājumu, proti, kādu apmēru būtu optimāli dot (lai nebūtu par daudz vai par maz), kādu pasniegšanas veidu izvēlēties, no kāda vecuma to darīt?
Cik lasīju, tad Swedbank kartiņu piedāvā bērniem no 6 gadu vecuma - vai tas ir optimālais vecums vai varbūt jau ātrāk bērnu macīt pašam pārvaldīt savus līdzekļus?
Nezinu, kādas iespējas būs pēc pāris gadiem, bet pašlaik mums šī kartiņas izveidošanas iespēja šķiet tīri vilinoša, jo:
1. tā ir iespēja kontrolēt naudas apmēru un pirkumus, neizejot no mājas (caur telefonu);
2. kartiņas nozaudēšanas gadījumā var noslēgt to, nezaudējot tajā esošo naudiņu;
3. var izvēlēties pieslēgt vai atslēgt bezkontakta norēķināsanās sistēmu (ar šo man ir ērti norēķināties, bet nezinu, cik prātīgi tās pieslēgšana ir bērnam);
4. kartiņa pati par sevi daudzās vietās piešķit atlaides;
5. jebkurā laikā iespējams vecākiem papildināt vai iztukšot kontu - to var izdarīt arī caur telefonu;
6. paplašinās uzņēmumi, kuri piedāvā iespēju norēķināties ar kartiņu, bet, ja nepieciešama skaidra nauda, tad pamazām tiek izvietoti bankomāti dažādās vietās, lai būtu vietas, kur izņemt skaidru naudu (tikai šeit jāņem vērā tas, ka skaidrā naudā iespējams izņemt sākot no 5 EUR, bet nav iespējams izņemt monētās).
Arī šis blogs piedalās konkursā (konkursa noteikumus skatīt šeit: http://www.maminuklubs.lv/mazulis/konkurss-281571/).
Pastāsti, lūdzu, kāda ir Tava pieredze un nostāja šajā jautājumā?
#balva_oktobri
Kartiņa ir forša lieta, manai meitai tāda ir no trešās klases, tobrīd gan bija grūti atrast banku, kura 8gadniekam būtu gatava izsniegt savu karti. Galvenais kartes ieviešanai bija bērna došanās ārpus valsti šad un tad ar dažādiem pulciņiem, tapēc karte šķita kā glābiņš, ja nu kas (var ātri naudu ieskaitīt).
Tomēr uzskatu, ka bērnam vispirms ir jāiemācās rīkoties ar naudu un tikai tad var domāt par karti un regulāru kabatas naudas ieskaitīšanu kartē, jo kartē nauda tērējas ātrāk un nemanāmāk, vismaz sākumā, kad nedēļa liekas ilgs laika periods, kur nu vēl mēnesis.
Savējiem kabatas naudu sāku dot 1 klasē, noteiktu summu nedēļā, apjoms - sākām ar 2 eiro nedēļā. Vai tas ir daudz vai maz - relatīvi, ņemot vērā, ka bērna pamatvajadzības tāpat tiek nodrošinātas. Abu bērnu dzīvē ir bijuši gan krāšanas, gan tērēšanas periodi. Gribu piebilst, ka ir svarīgi dot tieši kabatas naudu, ko var tērēt neatskaitoties vecākiem.
Kabatas naudu skolas/pulciņu organizētiem pasākumiem/ekskursijām dotu atsevišķi, tāpat draugu jubilejām iedalu atsevišķu naudas summu. Tāpat ar vecāko bērnu mums ir noruna, ka ja bērns ir nopircis kancelejas vai citas nepieciešamas lietas no savas naudas, tad mums notiek norēķini pēc čeka.
Uzskatu, ka kabatas nauda bērnā attīsta atbildības sajūtu, bērns aprēķina, pārdomā, izvērtē. Turklāt, tas ļauj justies novērtētam - ir sajūta, ka vecāki uzticas un paļaujas.
Noteikti ir jāizvērtē tas, cik daudz naudas tiek dots. Tai nav jābūt lielai, laika gaitā to vajag palielināt, pieaugot ikdienas vajadzībām un tēriņiem.
Manuprāt, 6 gadi ir par maz. Es domāju par 8 gadu vecumu, bet grūti spriezt - varbūt meita jau 5 gados "pieprasīs" 😃
Turklāt - ja vienaudžiem naudiņa būs, bet tavam mazajam nē, viņš jutīsies atgrūzts.
Lielāku vērtību gan piešķiru uzkrājumu kontiem, kuros vecāki atliek naudiņu bērna neplānotiem pirkumiem, ekskursijām un izglītībai vēlākajos gados. 😀