Gustaviņa gaitas dārziņā, jau 2 nedēļas

Labdien!

Ir gandrīz pagājušas 2 nedēļas, kopš Gustaviņš uzsāka bērnu dārza gaitas. tagad dienas režīms ir +/- nostabilizējies. Viņš atpazīst savu skapīti, audzinātājas, auklīti, telpas un vidi kopumā.

Kā jau iepriekš minēju, vedam Gustaviņu uz dārziņu tikai līdz pusdienas laikam, un Gustaviņš katru dienu ar nepacietību gaida plkst. 13.00, kad varēs satikties ar omu un opu, kas brauc viņam pakaļ.

Īpašu prieku man sagādā tas, ka Gustaviņš ir nedaudz dažādojis savu ēdienkarti un pamēģinājis arī zupiņu, dažus dārzenīšus, ko līdz šim ēda nelabprāt, vai neēda vispār. Jāsaka, ka mājās gan viņš vēl joprojām pieturās pie savas ēdienkartes un cīņa par eksperimentiem ar ēdienu turpinās, jo es ļoti vēlētos, lai viņš arī mājās pagaršo ko jaunu:)

Otrs prieks man ir par to, ka šo 2 nedēļu laikā Gustaviņš nav slimojis. Redzu un dzirdu, ka apkārt esošie bērni pāris dienas paiet dārziņā un slimo, bet mēs - turamies:) Te laikam jāsaka paldies arī sev, jo mēs ģimenē nodarbojamies ar fitoterapiju un, iespējams, pateicoties arī tai un regulāram baseina apmeklējumam, Gustaviņam imūnā sistēma ir stabila pret vīrusiem.

Un kā tad jūtās pats Gustaviņš?:) Kā jau rakstīju iepriekš, pirmā nedēļa pagāja ar prieku. Otrajā nedēļā (t.i. šonedēļ) viņš saprata, ka tas ir pastāvīgs pasākums un sākās pārbaudījumi man un arī pārējiem. Katru rītu, atnākot uz bērnu dārzu, Gustaviņš 5 minūtes īdēja, vilka mani prom un pat nobirdināja pa asariņai. Taču mamma mierīgi un nelokāmi paņem pie rokas un ved uz grupiņu. Paldies Dievam, Gustaviņš ārā nerāvās, histērijas nerīkoja, bet apķērās man apkārt un negribēja laist projām. Līdz ar to mēs ar audzinātājām ieviesām jaunu tradīciju - mēs nomazgājam mutīti, rokas, noslaukam dvielī, samīļojamies un tad es viņu nododu audzinātāju gādīgajās rokās. Es eju pa durvīm ārā, bet viņi - pie loga man pamāt un nosūtīt gaisa bučas! Un ziniet, tas strādā. Tikko izeju pa vārtiņiem, Gustaviņš lietišķi pāriet pie nākamās nodarbes:) Pirmās dienas gan sirds lūza un pēc 30 minūtēm zvanīju un jautāju, kā klājas manam bērnam, bet vienmēr saņēmu atbildi, ka viss ir ok un viņš darbojas. Citreiz audzinātāja iedod Gustaviņam telefonu, lai pasaka man pāris vārdiņus, un ir tik patīkami dzirdēt klausulē vārdiņu: māmiņa:)

Grupiņa no 10 bērniem mums ir sarukusi uz 4-6 bērniem, jo daudzi slimo, un noteikumi paredz, ka slimu bērnu uz dārziņu vest nevar. Bet visas nodarbības notiek: bērni gan zīmē, dzied, dejo, sporto, veic rīta aplīti, spēlējas, ēd un nekas nestāv uz vietas...

13.00 Gustaviņu savāc oma ar opu. Pēdējās dienas opa teica, ka citi bērniņi jau Gustaviņam mājuši ar rociņu un Gustaviņš viņiem arī, bet pagaidām viņš nav izrādījis vēlmi palikt.

Un ir arī viens jaunum, ko viņš ir noskatījies no vecākiem bērniem, un kas man nepatīk - viņš ir pasācis rāpties uz slidkalniņu no apakšas uz augšu un arī šļūkt nevis uz dobena, bet uz vēdera. To nu gan gan audzinātāja, gan es cenšos kontrolēt, lai nenotiktu nekāda nelaime.

Tā mums iet un ceru, ka turpmāk būs aizvien interesantāk...:)

Gucci123 un Gustaviņš:)

www.bernuenureze.lv