Par pabalstu samazināšanu, kredītiem un pašreizējo situāciju valstī

Sakāpinātas emocijas neļauj mums spriest ar skaidru saprātu. Tētis Jānis sniedz savas pārdomas un viedokli par situāciju valstī un visām peripētijām ap pabalstiem.

Sveiciens Māmiņu kluba biedriem!

Šajā blogā gribētu nedaudz izteikties par šī brīža situāciju valstī un visām peripetijām ap pabalstiem un vēl šo to.

Manuprāt, skaidrs ir viens – no samazinājumiem nav iespējams izvairīties. Lai cik tas būtu bēdīgi, tomēr tā ir realitāte.

Gribu arī pateikt, ka es neesmu pret samazinājumiem kā tādiem, tomēr šiem samazinājumiem ir jābūt loģiskiem. Kaut vai paņemsim bērnu kopšanas pabalstu, kuru vecāki saņem līdz bērna viena gada vecumam. Es uzskatu, ka nešaubīgi tiem, kuri saņem šo pabalstu un nestrādā, pabalsts ir jāsaņem pilnā apmērā. Tur nedrīkst būt nekādas diskusijas par griestiem vai vēl kaut ko. Jaunās mātes zaudē iespēju turpināt darba gaitas un, lai šo gadu varētu pilnvērtīgi veltīt savam mazulim, par to ir jāsaņem kompensācija. Ja deputāti tam nepiekrīt, tad man ir jājautā – kāda velna pēc Jums var pienākties kompensācija 3 mēnešalgu apmērā gadījumā, ja jūs neievēl nākamajā saeimā? Arguments viņiem ir tāds, ka strādājot par deputātiem, viņiem zūd iemaņas savā pamatprofesijā. Par ko tad ir runa saistībā ar vecāku pabalstiem?

Cita lieta ir ar tiem, kuri turpina strādāt. Es uzskatu, ka šādā gadījumā ir pilnīgi aplami saņemt šo pabalstu pilnā algas apmērā. Protams, varam diskutēt, ka tiek turpināts maksāt nodokļus utt., tomēr mēs varam arī iet uz kompromisu – ja nestrādā, tad saņem visu, ja strādā, tad šo vienu gadu saņem, piemēram, iztikas minimumu. Nevienam tas robu budžetā nevar radīt.

Es saprotu, ka tīri psiholoģiski tas ir ļoti grūti. Ja mums šādi pabalsti nekad nebūtu bijuši, tad nebūtu arī diskusiju. Tomēr, ja kaut kas mums tiek iedots, tad atņemt to ir daudz grūtāk.  

Gribētu arī iebilst pret daudzu vecāku argumentu, ka tā kā ir ņemti kredīti, tad šie visi samazinājumi nopietni apdraud ģimenes finansiālo stāvokli. Es, protams, atvainojos, bet, ja uz šī pamata, ka vienu gadu tiks saņemts pabalsts, kāds ņēma kredītu, tas pavisam maigi izsakoties ir muļķīgi. Muļķīgi, protams, ir arī fakts, ka bankas deva šos kredītus pa labi pa kreisi, bet tagad jāatbild ir tikai ņēmējam. To es arī kaut kā nesaprotu. Tomēr, ja arī mēs ejam un protestējam pret visa veida pabalstu samazinājumu, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam šo kredītu ņemšanu likt kā argumentu, jo tas nav mūsu pamatienākums. Ar šo argumentu mēs paši dabūsim iekšās, jo to apspēlēt ir pavisam vienkārši.

Vēl viena, manuprāt, svarīga lieta. Redziet, firmas samazina izmaksas, samazinot darbinieku algas. Kādēļ tas tā notiek? Jo firmām krītas ieņēmumi. Protams, mēs vainojam firmas par tik nelietīgu nodarījumu, bet kaut kā tomēr tas visiem liekas vairāk vai mazāk pašsaprotami. Tomēr, ja valsts samazina izmaksas, kad viņai krītas ieņēmumi no nodokļiem, tad redz viņi ir vainīgi pie visa. Protams, mēs varam runāt, ka valsts ierēdniecība ir pārāk uzpūsta, viņi saņem nesamērīgi lielas algas utt. Bet ko tad jūs domājat, ka firmu priekšnieki, akcionāri un visi pārējie, kas lemj par izmaksu samazināšanu, saņem mazas algas un viņiem ārkārtīgi rūp valsts nākotne? Stipri šaubos.

Redziet, mans pieņēmums kādēļ Latvijā vēl joprojām ir inflācija un cenas nekrītas tik strauji ir fakts, ka visu firmu priekšnieki grib saglabāt savus ieņēmumus vismaz iepriekšējā līmenī, jo arī viņi ir ņēmuši kredītus un dzīvo tā, kā pēc būtības visiem būtu jādzīvo. Tomēr, lai viņi saglabātu savus ieņēmumus, viņi samazina algas un izmaksas citiem. Te var teikt, ka tas ir slikti vai kā, bet tomēr es uzskatu, ka tas ir pašsaprotami. Es laikam rīkotos tāpat. Šo faktu vēl vairāk pastiprina apstāklis, ka lielākie Latvijas uzņēmumi pieder ārzemniekiem, kuri savu daļu no peļņas grib redzēt nemainīgu un viņiem ir uzspļaut uz to, kas notiek pie mums. Un te nu diemžēl atkal ir jāsecina, ka pārmest viņiem būtu lieki.

Nedaudz par nodokļu maksāšanu un nemaksāšanu. Redziet, ja mēs nemaksājam nodokļus, tad valstij nav naudas – tas ir pavisam vienkārši. Var runāt par nodokļu samērību, jo, manuprāt, nodokļi darbaspēkam ir pārspīlēti augsti. Tomēr galvenais iemesls kāpēc valstij ir jāsamazina pabalsti ir tieši nodokļu ieņēmumu samazināšanās.

Es gan arī nezinu visus faktus, tomēr jautājums, ja valstij, kā tika teikts medijos, bija 1 miljards sociālā budžeta pārpalikums, kas tagad ir iztērēts citiem mērķiem, kāpēc mums vecākiem, kuru pabalsti, ja nemaldos pašos pamatos tiek maksāti no sociālā budžeta, būtu jācieš? Tas ir nesaprotami, tomēr lauzīt par to galvu būtu bezmērķīgi, jo sapņot, ka kāds kādreiz atbildēs par nelietderīgi iztērēto naudu, ir muļķīgi.

Un pat neskatoties uz to, te ir jājautā ko tad mēs īsti gribam panākt? Mēs runājam par to, ka šādā valstī nevajag maksāt nodokļus, jo nekas nenāk atpakaļ. Visus iepriekšējos gadus, kad dzīvojām pārspīlētā patēriņa ekonomikā, mums taču nāca atpakaļ – un kā vēl. Protams, tad arī nebija labi – mēs to ģimenē saucam par „nekad nav labi sindromu”.

Mēs pārmetam valstsvīriem, ka tie nedomā par tautu. Bet sakot, ka mēs nemaksāsim nodokļus, par kādu tautu mēs runājam? Mēs domājam tikai un vienīgi par sevi, tādēļ citiem pārmest to pašu ir kā ir... Es arī pašos pamatos domāju tikai par savu ģimeni un kā mēs varēsim izdzīvot šajos laikos.

Iedomājaties, ka mēs vecāki, esam valsts mūsu bērniem. Mums darbā samazina algas, līdz ar to, gribot negribot nākas atteikties no kaut kādām lietām. Mēs gan to mazāk attiecinām uz bērniem, kuriem, lai vai kā mums iet, nežēlojam neko, tomēr ir brīži, kad nākas pateikt nē, jo mums ir samazinājušies ienākumi – vienkārši tajā brīdī nav naudiņas. Es te velku paralēles ar valsti un mums vecākiem. Valstij nav naudas, tādēļ tā nevar saviem „bērniem” nopirkt visu, ko viņi vēlas. Tāpat kā mēs lūdzam un stāstam mūsu bērniem, lai viņi saprot šo situāciju un solam, ka nākotne būs labāk, tāpat arī valsts saka mums. Protams, mēs bērniem to izskaidrojam bez augstprātības un viszinības, un beigās arī cenšamies kaut ko darīt.

Un tomēr cīnīties vajag, lai visi zina, ka mums nav vienalga. Un cīnīties vajag par lietām, kuras ir pašsaprotamas – piemēram, saņemt pabalstu algas apmērā bērna kopšanas laikā, ja mēs tajā laikā nestrādājam, kā arī par tikko Auguļa kunga runāto maternitātes pabalstu samazinājumu. Bet nevajag cīnīties par visu tikai cīņas pēc. Te var sanākt tas senais teiciens par diviem zaķiem – skrienot pakaļ abiem, mēs varam palikt tukšā. Tomēr dodamies cīņā ar „pielādētiem ieročiem”, nevis vicinām kredītu problēmas, nodokļu nemaksāšanas, valsts atstāšanu utt. Tie ir tukši argumenti. Pirmkārt, neviens mēs neesam nekāds baigais nodokļu maksātājs. Otrkārt, par nodokļu nemaksāšanu ir sods. Nu kā es varu kādam kaut ko draudēt, ja man par to pašam var sanākt plāni? Tā mēs nevienu neiespaidosim. Treškārt, kredītus neviens mūs nespieda ņemt, lai gan tīri psiholoģiski es uzskatu, ka spieda gan un tas bija pamatīgs spiediens, tomēr tas arī nav arguments.

Es negribu tēlot arī viszini un pārmest kādam emocijas, kas tiešām šajos grūtajos laikos ir sakāpinātas. Man pašam bija sakāpinātas emocijas laikā, kad man tika samazināta alga. Labākais tomēr ir tas, ka mēs varam mācīties no šiem apstākļiem un emocijām un nākotnē kļūt tikai labāki.

Gribētu beigt tomēr uz pozitīvas nots. Nav jau svarīgi, cik zemu mēs kritīsim vai cik smagi sasitīsimies. Galvenais ir cik augstu mēs varēsim uzlekt pēc atsišanās pret zemi.

To arī visiem novēlu. Nevainosim citus, tomēr cīnīsimies par sevi arī padomājot par mērķi, ko mēs gribam panākt. Strādājam, mācamies, veidojam sevi par labākiem cilvēkiem. Es ticu, ka mēs piedzīvosim arī labākus laikus.

Ar cieņu,

Jānis