Strādājošas mammas ikdiena.

Ar milzīgu prieku skatos, ka strādājošo māmiņu pulciņš palielinās! Super! Man liekas, ka darbs ir arī laiks ar sevi, jo nav jāuztraucas par pamperiem, ēšanu, gulēšanu, rotaļām utt.

Lai gan strādāju jau visu šo gadu, bet tāda īstā „strādājošās mammas” būtība ir atnākusi pie manis tikai brīdī, kad meita sāka apmeklēt bērnudārzu. Līdz tam viņu pieskatīja un rūpējās omīte. Protams, ka omīte ir omīte, un arī viņai ir nepieciešama atpūta. Bērni aug un aug arī viņu varēšanas, darīšanas un viss pārējais.

Līdz septembrim mājas soli apkopt palīdzēja omīte. Es jutu, ka viņa ir mājās, ka palīdz pagatavot vakariņas, pieskatīt bērnu, izmazgāt brīdī. Bet, kas notiek brīdī, kad omītes vairs nav blakus?! – haoss! Līdz ar pirmajām septembra dienām nācās arī pierast pie pilnīgi jaunas dienas kārtības. Pārsvarā es esmu tā, kas ved meitu uz dārziņu (tētis ved, kad mazliet vēlāk jābūt darbā), līdz ar to no rīta man ir jāpamostas pirmajai. Ne tikai fiziski jāpamostas, bet arī garīgi. Tāpēc ceļos apm. 30-40min pirms tiek modināta meita. Protams, ka Mērfijs ir cieņā arī mūsmājās, jo nereti meita pieceļas reizē ar mani, tad nu neko, parasti viņa šādā rītā nodarbina tēti :) Man atliek izdzert ikrīta dienišķo krūzi ar kafiju un pamosties. Ziniet, man ir svarīgas tās 40min, kurās nesteidzīgi iečekot,  kas noticis pasaulē, ielūkoties arī Māmiņu Klubā un vienkārši pamosties!

Septembra sākumā likās, ka meitiņa uz dārziņu ies pati ar savām kājiņām, bet viņa to ir izvēlējusies savādāk – mazliet ar kājām, mazliet mammai opā. Teikšu godīgi – viegli nav! Jo bērns tomēr ir smags +drēbes arī sver. Uz nedēļas beigām jau rokas ir piekusušas un tad jau vairs nav spēka. Arī mājup, nereti ir jānes. Bet tur pievienojas arī ikdienas kašķi.

Kad meita ir veiksmīgi nogādāta bērnudārzā, pārģērbta un ievesta grupiņā, varu doties uz darbu. Ātri vēl ieskrienu mājās pēc kafijas termokrūzē, darba somas un dodos uz darbu. (Ziniet, ir milzīgs bonuss, ja darbs ir tuvu mājām.) Protams, ka arī darbā gadās visādas dienas – mierīgākas, saspringtākas, darbīgākas un garlaicīgākas. Bet tas netraucē pēc darba doties pakaļ meitai. Parasti tālākais ceļš mūs ved uz mājām, bet nereti arī uz kādu no tuvējiem pārtikas veikaliem. Tad gan ņemu līdzi ratus, jo bērns opā un iepirkumi, kopā ir smags variants.

Mājās, protams, ka sākas cita dzīve. Vienalga cik būtu nogurusi, no tā vakariņas neuztaisīties pašas. Protams, ka es varētu arī negatavot, gaidīt vīru, kad pārbrauks mājās, bet realitāte nav tik forša – bērnam ēst gribās un man arī :) Tad nu nekas cits neatliek kā vien laiku pavadīt virtuvē.

Nevienai no mums nav noslēpums, ka ir dienas, kad bērni ir tādā emociju gammā, kad pašām gribas bļaut līdzi. Protams, ka Mērfijs šajā brīdī ir klāt, jo tās noteikti ir tieši tās dienas, kad tētis nav mājās ātri – tātad – pārgurusi mamma, kliedzošs bērns un tētis mājās vēlu.

Kopš septembra ļoti izjūtu omītes trūkumu mājās. Jo dienas ritms ir mainījies maksimāli! Bet vai tad ir kāda izeja? – nu jā, ir, viena – pielāgoties un dzīvot tālāk. Tā nu es cenšos pielāgoties, izplānot dienu (cik nu viņu vispār var izplānot) tā, lai viss izdotos. Vienīgi ir ļoti žēl, ka tagad ir apgrūtināta tikšana uz teātri vai tāda normāla lieta kā ārsta apmeklējums. Tāpat nu iet secen foršie Māmiņu Kluba pasākumi, par kuriem varu tikai priecāties un nopūsties, jo tie ir darba laikā. Bet nu tāda ir tā strādājošās mammas ikdiena.

Protams, ka ir labi, ka mūsdienās ir daudz palīgu – veļasmašīna u.c. Jo es atceros kā mamma katru vakaru mazgāja veļu ar rokām. Tagad šo laiku es varu veltīt meitai, attīstīt viņas prasmes un priecāties, ka man ir tik burvīga meita!

Kā jums izdodas saplānot dienu tā, lai viss izdotos?

Aab

Kļūsti par Māmiņu-Reportieri un laimē Lindahls dabīgos jogurtus no Zviedrijas!