Privātais vārziņš vs Valsts dārziņš = mūsu ģimenes izvēle

Labdien!

Lai gan esmu savu mazuli reģistrējusi bērnu dārzam jau viņa 2.dzimšanas nedēļā, rindas dažos dārziņos vēl joprojām šķiet garum garas… Taču ir 3 dārziņi, kuros mans mazais tīri teorētiski varētu šogad tikt.

Līdz ar to dārziņa problēma it kā atkristu, taču radās cita problēma. Mana izvēle – vai tiešām es esmu gatava atdot savu mazuli svešās rokās? Pagaidām viņš pa dienu (kamēr es strādāju) dzīvojas kopā ar abiem maniem vecākiem, kuri ir pensijā un kuriem es savu bērnu varu uzticēt „ar aizvērtām acīm”. Skatoties uz savu bērnu, es saprotu, ka morāli, iespējams, viņš ir gatavs, jo mēs kopā jau ½ gadu apmeklējam regulāri estētikas skoliņu. Taču vislielākais jautājums – ieskatīties sevī un saprast, vai es esmu gatava viņu palaist?

Pirms mēneša mums bija nepatīkams starpgadījums, kas man lika aizdomāties par mūsu valsts dārziņiem. Neiedziļinoties apstākļos sanāca tā, ka draudzenes meita, kura šogad sāka iet dārziņā, pēkšņi sāka ļoti agresīvi izturēties pret manu dēliņu, lai gan pirms tam tā nebija. Viņa visu laiku ņēma nost mantas, grūstīja viņu. Es uz mirkli izgāju pēc kafijas tases, jo visu laiku uzmanīju savu bērnu, un sadzirdēju, ka viņš kliedz! Skrēju atpakaļ un redzu, ka mans bērns nogrūsts zemē, viņa uzsēdusies viņam virsū, plūc aiz matiem un sit galvu pret sienu. No redzētā biju šokā, sāku kliegt un saukt palīgā viņas mammu. Mans bērns nekad nav sists vai grūstīts, tāpēc viņš nezina, kā izturēties. Viņš arī bija šokā. Viņas mamma atnāca un paskaidroja, ka viņi tā dārziņā darot un tas ir normāli! Tas mani šokēja vēl vairākL Vakara gaitā meitene visu laiku vaktēja Gustaviņu un mēģināja viņu grūstīt vai iesist līdz beidzot mans mērs bija pilns un es draudzenei skarbi teicu: „Vai un iejaucies situācijā un pieskati savu bērnu, vai arī mēs ciemos vairs nenāksim!” Protams, viņa mēģināja „gludināt situāciju”, bet meitene tikai viņai rāda mēli, sper, sit un neklausa. Un tas viss it kā esot norma, lai gan līdz šim tā nebija!

Lai sakārtotu domas, aprunājos darbā ar kolēģiem, kāda viņu bērniem pieredze. Jāsaka uzreiz – dažāda, un tu kā vecāks nekad nevari uzminēt, lai tavam bērnam tikusi „laimīgā loze”! Ir bērni, kuri dārziņā aiz skapīšiem bučojas un mīcās, saskatījušies filmas, un audzinātājām tas nešķiet nenormāli. Ir bērni, kas apmainās ar puņķiem uz garšu – sak, kā tavi garšo, un audzinātājām arī tas nešķiet nenormāli. Bērni netiek pienācīgi saģērbti pēc miedziņa, piemēram, uz basas kājas velk kurpes, nevelkot zeķītes (lai gan zeķītes ir), un audzinātājām tas nešķiet nenormāli. Bērni guļ telpās, kurās ir +14 grādi pie atvērtiem logiem, un audzinātājām tas nešķiet nenormāli. Bet nu ok, ir arī labās lietas.

Visu apkopojot, sāku meklēt alternatīvus variantus un nonācu pie idejas par privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Internetā atradu vietni: privatapirmsskola.lv (Latvijas privāto pirmsskolu biedrība) un sāku aplūkot tās biedrus. Atradu, kuri dārziņi ir tuvāk mūsu mājām un pētīju atsauksmes internetā. Ņemot vērā to, ka mūsdienās gandrīz vienīgā publiskā vieta, kur var iegūt +/- objektīvu vērtējumu, ir internets, bija interesanti likt bildi kopā. Protams, vienmēr ir kāds, kuram kāds aspekts ir/nav pieņemams, bet mani interesēja atsauksmes kopumā.

Pēc šāda izpētes darba izkristalizējās viens dārziņš. Sazinājos ar dārziņa vadību un norunāju tikšanos, jo esmu no tiem, kas grib visu redzēt un sajust pati uz savas ādas. Domājot par visu, ko biju dzirdējusi no kolēģiem, draugiem – padomus, ieteikumus, izstrādāju savu jautājumu plānu, uz kuriem gribētu dzirdēt atbildes. Te tos publicēšu, ja nu kādiem vecākiem noder kā neliels ceļvedis:

1. vai ēdienu gatavo uz vietas/pieved klāt?
2. cik lielas ir grupiņas?
3. kā notiek konfliktu risināšana, ja bērni ņem nost mantas, sit, kož, rauj aiz matiem, plēš drēbes, lamājas?
4. vai var norunāt atturēties no saldumu došanas bērna alerģijas dēļ (mums tas ir ļoti aktuāli)?
5. no cikiem līdz cikiem strādā dārziņš (gadījumā, ja vecāku darbs sākas agri)?
6. Vai pienākas līdzfinansējums no pašvaldības, ja ir pienākusi rinda valsts dārziņā – vai vecākiem ir izvēles tiesības, neizstājoties no rindas?
7. kāda ir maksa (dārziņš + ēšana)?
8. cik audzinātājas un aukles ir uz 1 grupiņu?
9. kādi bērnu pasākumi notiek?
10. vai jāpērk bērnam kaut kas papildus – krāsas, papīrs, sadzīves lietas?
11. vai dārziņā runā arī krievu valodā (mums tas ir aktuāli, jo ģimenē runājam 2 valodās)?
12. vai slimus bērnus – klepus, iesnas (ne alerģiskās), temperatūra, konjunktivīts drīkst vest uz dārziņu?
13. vai dārziņā ir medmāsa?
14. ko dara, ja konstatē, ka mazulis slikti jūtas – temperatūra, kaut kas sāp, nelaimes gadījums?
15. ko dara, ja bērns vēl valkā pamperus, neiet uz podiņa, skaidri nerunā, neprot pats paēst, neprot pats saģērbties – vai ir kāds, kas palīdz?
16. vai par izlaistu dienu, kad bērns kāda iemesla dēļ neapmeklē dārziņu, jāinformē, kad?
17. vai ir kādi papildus pulciņi, vai par to ir atsevišķi jāmaksā?

Tikšanās ar dārziņa vadītāju bija lietišķa un patīkama. Viņa uzreiz iedeva līgumu, lai varu izlasīt, iepazīties un uzdot jautājumus papildus jau saviem sagatavotajiem jautājumiem. Līgums patīkami pārsteidza ar to, ka tur jau daļēji bija atbildes uz maniem jautājumiem. Vadītāja arī piedāvāja paskatīties uz dārziņa attīstības plānu, kur tika aprakstītas, kādas izmaiņas viņi gribētu ieviest, salīdzinot ar esošo situāciju. Kad bijām tikušas galā ar pārrunām, aizgājām apskatīties telpas. Līdz ar to man bija iespēja pavērot, kā bērni darbojas arī praktiski:)

Pirmās sajūtas pēc šīs tikšanās bija – manam dēlam tur patiks un viss būs labi – tā teica un vēl joprojām saka mana mātes intuīcija. Katra māte jau pazīst savu bērnu un +/- var novērtēt, vai izvēle būs labākais, ko var dot.

Kāds ir mans rezumē? Pirmkārt, jau nedēļu sāku piemērot savā mazā dienas režīmu dārziņa režīmam (vismaz attiecībā uz barošanu). Otrkārt, dārziņa apmeklējuma cenā ir iekļautas visas sadzīvei un mācībām nepieciešamās lietas, nekas lieks nav jāpērk. Turklāt, arī visi pasākumi un pulciņi ir iekļauti šajā cenā. Treškārt, drošību dod līgums, un man tas ir ļoti svarīgs aspekts. Ja nav līguma (kā tas ir valsts dārziņā), tad arī es neko nevaru prasīt (nevienā situācijā). Te ir līgums un tās ir saistības, ko uzņemos es, mans bērns un dārziņš ar personālu, tādējādi strīdīgas situācijas ir iespējams risināt un atrast kopsaucēju, ja kādai pusei kaut kas nepatīk. Ceturtkārt, jā summa nav maza, bet vienmēr esmu uzskatījusi, ka mūsu valstī, ja tu gribi bērnam kaut ko vairāk, tad par to ir jāmaksā – bezmaksas nav nekas, izņemot „siers peļu slazdā”. Esmu maksājusi veselības aprūpes sfērā strādājošiem, par baseinu, estētikas skoliņu u.c., lai manam bērnam būtu vislabākais, ko varu dot. Protams, cits jautājums, ja vecāki to nevar atļauties, bet ir jādomā, no kā var atteikties. Arī mums ar vīru būs jādomā, kur ietaupīt, lai varētu visu atļauties, bet šajā gadījumā – tas ir ieguldījums mūsu bērnā, mūsu nākotnē, lai tā būtu labāka, nekā tā bija mums. Jo mūsu viedoklis ir: KATRAI NĀKAMAJAI PAAUDZEI IR JĀDZĪVO KVALITATĪVĀK UN LABĀK PAR IEPRIEKŠĒJO PAAUDZI, JO NEKAS NESTĀV UZ VIETAS! PASTĀVĒS, KAS MAINĪSIES:)

Gucci123 

P.S. Bilde no interneta dzīlēm:)