GAIDĪBAS. PĀRDOMAS. SAJŪTAS: Mana atbalsta komanda

Pirmo atbalstu, protams, jāmeklē pie saviem tuvākajiem, pie sava vīrieša. Viņa attieksmi un atbalstu/neatbalstu varēs izjust katru dienu un visos sīkumos.

Kad es izstāstīju Kasparam savu nodomu par dabiskām dzemdībām pēc veiktajiem ķeizariem, mazliet biju pat pārsteigta, cik viņš bija pretimnākošs. Iesākumā gan es nezināju vēl visus riskus un ārstu pretestības apmērus, kas varētu arī viņu darīt bažīgu... tas nāca vēlāk. Neskatoties uz to, Kaspara atbalsts silda mani vēl joprojām. Pamazām man apstiprinājās, ka citu attieksme ļoti lielā mērā ir atkarīga no māmiņas pašas - cik pārliecināta viņa pati ir par sevi un savu izvēli, cik zinātkāra un rūpīga viņa ir sagatavošanās procesā.

Un manī ir tā neizskaidrojamā pārliecība, tā lielum lielā ticība, ka es varu, es spēju, es to vēlos un mums izdosies. Un šīs nav prāta spēles. Es to jūtu kaut kur pašā dziļumā pie sava dievišķā kodola, tveru kopā ar mazuļa kustībām savā vēderā un sekoju tai ikdienas solī. Es arī aptveru, ka daļa nav manā pārziņā un dzīvē dažreiz notiek tā kā tam jānotiek, tad nu tie 10% lai paliek Dieva ziņā. Es ticu un paļaujos.

Bet aizsākās tas viss vēl pagājušā gada rudenī, kad mans ceļš krustojās ar PEP mammu Līgu Zelmeni-Laizāni. Viņas stāsts man atklāja, ka sieviete var dzemdēt pati dabiski arī pēc diviem ķeizariem. Tas man bija atklājums un apšaubīja iepriekšējo pārlieku lielo paļaušanos un ticību ārstu viedoklim.

Kā tikko bija beidzies mans pirmais grūtuma trimestris, es uzmeklēju Līgu, lai uzzinātu visu visos sīkumos. Viņa vaļsirdīgi dalījās savā pieredzē un sajūtās, gaidot un dzemdējot savu trešo bērniņu pati. Viņa bija mana iedvesma un atbalsts uzsākot gaidības daudz apzinātākā līmenī nekā es jelkad to biju darījusi iepriekš. Man tapa pirmais rīcības plāns, kas jāsatiek un kas jāizlasa.

Pēc Līgas ieteikuma uzmeklēju dūlu Līgu Giniborgu, no kuras sajutu labestību, siltumu un atbalstu jau pirmajā sarunā. Es tikos ar viņu gan individuālās konsultācijās, gan vingrošanās „Stārķa ligzdā“. Un tādās sagatavošanās grupās tāpat var sajust savstarpējo atbalstu, pat nezinot katras māmiņas individuālo stāstu. Kopīga gatavošanās skaistajam dzīves notikumam sniedz kopības sajūtu, var sajust izpratni un uzmundrinājumu, tik pašai ir jābūt tam atvērtai. 

Es sāku rūpīgi izvēlēties sava laika plāna saturu.  Ar baudu tikos vēl ar citām iedvesmas mammām, kā, piemēram, Sanitu Sējāni un Ingu Ziņģi-Pupiņu. Katrai no viņām ir savs dzemdību stāsts, katra iedvesmoja savā veidā, iedrošināja un svētīja manu izvēlēto ceļu, es ar pateicību to visu pieņēmu un tagad glabāju savā sirdī.

Pamazām uzsāku savas vecmātes meklējumus. Vadoties no ieteikuma forumos, uzrunāju un satikos ar vairkām vecmātēm, meklēdama emocionālo kontaktu, savstarpēju saprašanos un raksturu saskaņu. Katrai no viņām bija sava pieeja, savs skatījums uz procesu un attiecībām starp dzemdētāju un vecmāti. Katrai dzemdētājai, protams, savs viedoklis par vecmāti. Ja to visu ņem vērā, iestājas apjukumus, tad nu es paļāvos uz savu iekšējo balsi, veidojot viedokli no saņemtās komunikācijas un sarunas pēcgaršas.

Apsvērot mājdzemdību iespējas, kopā ar dūlu Līgu satikāmies ar vecmāti Dinu Cepli, kurai es apņēmīgi izklāstīju savu nodomu un neskaidrības par dabiskajām dzemdībām pēc ķeizara operācijas. Man ļoti patika viņas profesionālā attieksme izvērtējot riskus, manu gatavošanās procesu un analizējot visas iespējas. Kā ļoti vērtīgu izjūtu ieteikumu iepazīties ar grāmatu „Vieglu dzemdību metode“. Tur aprakstītos vingrinājumus es pievienoju savam jogas mājas vingrojumu kompleksam, veicu izmaiņas arī savā ēdienkartē un izmēģināju jaunas meditācijas.

Pēc sarunas, es konstatēju, ka man beidzot būs jāpieņem un jāizvērtē risks par iespējamo dzemdes rētas plīsumu un tām sekām, ko biju veiksmīgi atlikusi uz vēlāku laiku. Mani neviens nebiedēja, bet iedeva detalizētu materiālu visos sīkumos, pētījumos un statistikā par dabiskām dzemdībām pēc ķeizara. Pārrunājot to ar Kasparu, izvērtējot mājas dzemdību sajūtu un apstākļus tā pavisam reālistiski, nonācām pie secinājuma, ka no šīs idejas laikam tomēr atvadīsimies, izvēloties par labu kādai slimnīcai.

Pēc grāmatas „Gaidības un radības ar prieku“ ūdensdzemdību aprakstiem manā prātā bija aizķērusies doma par ūdensdzemdībām pie vecmātes Aijas Mikovas. Kopā ar Kasparu mēs devāmies iepazīties ar Aiju, pie viena apskatot Siguldas slimnīcu. Satiekot Aiju, man radās sajūta, ka šo cilvēku es jau pazīstu, varu viņam uzticēties un justies droša ar viņu. Arī Kasparam Aija izraisīja simpātijas un uzticību un tas mani mierināja vēl vairāk. Siguldas slimnīca radīja patīkamu iespaidu – neliela, mierpilna un skaistā vietā. Tā nu mēs izvēlējāmies, un mans prieks par to bija neaprakstāms.

Īsi pirms došanās dekrēta atvaļinājumā, manas pacietības mērs bija izsmelts kādā citā jautājumā. Katrā tikšanās reizē ar ginekaloģi bija jāsaskaras ar viņas nomācošo uzstājību par kārtējo ķeizara operāciju un nevērību attiecībā uz manu vēlmi un nostāju. Kaut vai fakts, ka sonogrāfijās netika veiktas atzīmes par rētu, mani mulsināja. Es pieņēmu lēmumu pāriet uzskaitē pie citas- kaut nelielu atbalstu sniedzošas un manu izvēli cienošas dakteres. Esmu ļoti pateicīga savai ģimenes ārstei – Ilzei Aizsilniecei, kura grūtniecības pašā vidū uzņēmās šīs rūpes.

Un tad nu es izjutu, ka mans tiešais atbalsta personu loks ir noslēdzies, bet ne būt ar to neaprobežojas. Jo ikreiz dodoties uz jogu Māmiņu klubā pie Aijas Dvinskas, es jūtu domu radniecīgumu un saskaņu, tādā veidā saņemot netiešu atbalstu arī no viņas.

Turpinot apmeklēt Dzīves mākslas akadēmiju, tās meitenes un mūzas vienmēr izrāda savu emocionālo klātesamību un atbalstu manā dzīvē kaut ar pāris vārdiem, skatienu vai sirsnīgu apskāvienu. Un tas ir tik brīnišķīgi, man tā ir paveicies, saņemt un baudīt šo atbalstu un mīlestību no visiem šiem cilvēkiem...

Lielā peteicībā visiem augstāk pieminētajiem,

Diāna