Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Kad bērniņš sasniedz 6 mēnešu vecumu, mēs katra domājam par pirmo piebarojumu. Ko labāk, cik daudz un kā! Mēs katra gribam savam bērniņam to labāko!
Es neesmu izņēmums un kā kārtīga mamma ķēros pie pirmo ēdienu gatavošanas mazulītei! No māsas mantojumā saņemtā grāmata par bērnu piebarošanu mani mazliet nomierināja, jo tajā sīki un smalki viss bija aprakstīts - kā, ko, cik daudz..
Gribam mēs tiem saviem mazuļiem to pašu labāko, tad nu ilgi nedomājot arī mazās Līnas vajadzībām tika noglabāts pats skaistākais un mīlīgākais no dārzā izaugušajiem ķirbīšiem :)
Bērniņam pirmajā reizē esot jāapēd 1 ēdienkarote biezeņa, Tad nu es to savārīju un abas ar satrauktām sirdīm un trīcošām rokām ķērāmies pie pirmā biezenīša baudīšanas! Kā mums gāja? Pavisam labi! Līnai bija milzīga interese par to, ko tad mamma tagad piedāvā un pēc pirmās karotītes nobaudīšanas neprotestēja un tā nu mēs lēnā garā pirmo porciju apēdām! Nu labi, trešdaļa no visa tika izsvaidīta riņķī apkārt, tika gan mammas sejai gan istabas sienām! Ko darīt ar karoti - jautājumu nebija, Mazā to lika mutē pati un priecājās, ka tā arī pēc kaut kā garšo! tomēr - nav jau noslēpums, ka mutē nonāk viss, kas rokās!
Tā nu katru dienu pa drusciņai palielinot ķirbīša devu, sāku domāt, ko likt klāt, cik daudz likt klāt, kad sākt dot putru un dažādas citas lietas.. ir dažādas grāmatas, daudz padomdevēju un viens par otru gudrāki! :) Un tad, kad galvā ir milzīgs bardaks un mēģini saprast, kas pareizi un kas nē - protams, mēs katra arī brīnišķīgi jūtam, ko mūsu bērnam vajag un ko ne, tomēr - labāk doties pie kāda, kam ir attiecīga izglītība un zināšanas konkrētā jautājumā!
Tād nu man tas prieks un laime - pie manis ciemos atbrauca Sandra Lase. Daudzām māmiņām viņas vārds noteikti nav svešs. Pazīstam viņu kā krūts ēdināšanas speciālisti. šoreiz tikāmies, lai palīdzētu ieviest skaidrību apjukumā par un ap piebarošanu!
1.Mīts - no sešu mēnešu vecuma bērnam ir jāsāk dot piebarojums, lai tas saņemtu uzturvielas un varētu pilnvērtīgi augt!
Redz - izrādās, ka šis mīts ceļo apkārt un ir diezgan dzīvs pateicoties laikiem, kad mēs augām un vēl senāk! Kādreiz, kad māmiņas barojušas bērniņus ar piena maisījumiem, patiešām ir bijusi nepieciešamība bērniņa uzturu dažādot, jo - piena maisījums esot sastāvējis no piena un cukura! lieki teikt, ka no tā visa bērniņam labu lietu tiek maz! Tad nu, lai kompensētu trūkstošos vitamīnus un uzturvielas, vecāki bērniņiem gatavoja dažādus biezeņus un tās pašas slavenās auzu tumes par kurām ik pa laikam uzpeld diskusijas dažādos portālos un forumos! Mans pirmais bērns, nu jau 10 gadīgais Markuss arī uzauga ar auzu tumi un piebarojumiem no 4 mēnešu vecuma! Un tas tāpēc, ka pati viņu baroju ļoti īsu laiku maisījums tajā laikā bija kāds bija un maksāja dārgi! Vecā labā gudrība, kas pārņemta no vecākiem - jādod bērnam piebarojums! es jau nesūdzos, viss kārtībā. Auga labi, attīstījās un viss arī tagad ar veselību kārtībā, bet kā izrādās - šobrīd - absolūti un galīgi nav nepieciešams bērninam dot papildus biezeņus un putras, jo mammas pieniņs, vai vajadzības gadījumā maisījums - pilnībā bērnu nodrošina ar nepieciešamajiem vitamīniem! Gan lai bērns augtu, gan lai pinvērtīgi attīstītos!
2.mīts - bērnam ir zobi tādēļ ir laiks piebarot!
Arī šis - kā izrādās - nav arguments, lai bērnam sāktu dot biezeņus un putras. Piebarojumu jā, bet ne tādā uztverē kā vismaz es par to domāju! tam nav jābūt biezenim, tai nav jābūt putrai! Atceraties,cik tas bija forši, kad mazi, ņēmām rokās zaļus burkānus un tos zelējām.. pirmās cietās rupjmaizes doniņas vai marlē iesiets abolīts! Jā - tas ir tas, kam būtu jābūt pirmajam piebarojumam! un tie mazie zobiņi, ja vien ir pasteigušies un izlīduši laukā pavisam agri būs tikai pateicīgi. kā teikt - būs ko uzikt uz kārā zoba! Savādāk - mamma jau visu savārījusi, satvaicējusi, un vēl sablenderējusi un saspaidījusi bērna vietā! Ko tad tur vairs košļāt!!
3.mīts - piebarojumam ir jāaizstāj vesela ēdienreize.
Mana dzelžainā pārliecība arī bija par to,ka ja jau dod bērnam ēst ko vairāk par pienu, tad jāaizstāj vesela ēdienreize. Sākumā vēl, kamēr mazliet biezeni, tikmēr arī pieniņu klāt vēlāk jau tikai dārzeņi. Jā- varbūt, ka vēlāk jā - bet šobrīd 6 mēnešu vecumā tam nav absolūti nekādas vajadzības. Jo, jāatkārto vēlreiz - ar pieniņu, arī maisījumu bērniņiem - tiek sanemtas visas vajadzīgās lietas. Mēs taču negribam savam bērniņam atņemt vienu pilnvērtīgu ēdienreizi, aizstājot to ar vārītu kartupeli vai ķirbi. Tas apmēram tā, ka - šodien vīram pusdienās došu tikai gabaliņos vārītus kartupeļus nevis visu zupu, kurā būtu iekšā gan gaļa, gan citi dārzeņi.
4. patiesība - no sešu mēnešu vecuma mēs bērnu iepazīstinam ar cieto pārtiku!
Galu galā - mums taču bērnam ir jāiemāca ēst, kas nozīmē, nokost, sakošļāt un norīt! Ko daram mēs - es tajā skaitā, iztvaicējam, saspaidam un vēl mutē iebāžam.. Labi - vismaz norīt ļaujam bērnam pašam! :) Nav ko smērēt tos traukus un meklēt Eko veikalus, lai iepirktu dārzeņus ko vārīt un likt galdā! Iesākumā pietiks ar zaļu burkānu, cietu rupjmaizīti, ja gribās, lai butu sausiņi no baltmaizes, kāds abolītis, baranciņa. Un katru reizi, kad pie galda sēžamies mēs, piedāvājam kādu no šim lietām arī savam bērnam! Lai pusdienu vai brokasto kopā ar ģimeni!
5.patiesība - Piebarojumam gatavs bērns.
Izrādās, ka pavisam vienkāršas pazīmes liecina par to, ka mūsu mazais ir gatavs iepazīt jaunu garšu pasauli! Skaidrs, ka interesē viņam viss, tiek ar skatienu pavadīta ikviena mūsu darbība, patīk spēlēties ar karotēm vai pētīti visi pie galda sēdošie ēšanas laikā - tas tomēr līdz galam nenozīme, ka bebis ir gatavs! Visupirms - gluži tāpat kā mēs, lai varētu ēst, mākam rokās noturēt gan karotes gan dakšas, jāskatās, vai bēbīs to dara pārliecinoši - spēj noturēt, virza uz muti, pārlikt no rokas rokā, ir pārliecināts. Otrs, kam būtu jāpievērš uzmanība - bērniņš spēj noturēt muguriņu - un te nav stāsts par sēdēšanu - stāsts par bērniņu, kurš spēj sevi saturēt kopā!
6.patiesība - Mums mammām, ļoti gribas, lai bērniņš visu ātri iemācās, lai ir pats čaklākais, lai ir dūšīgākais ēdājs, veiklākais rāpotājs un ātrākais staigātājs!
Un nevienu jau nevar vainot, ka mums tā - apkārt ir tik ārprātīgi daudz un dažādas informācijas par visu.. Viena mamma teica, tā, otra tante tā, kaimiņu Ilzītei jau bērniņs ēd to, Peterim puika jau skat - dienā 3 vārītus kartupeļus ar gaļu apēd, tas to, viņš viņa... forumi, padomi un tai nabaga mammai galvā milzīgs apjukums!
Skaidrs jau, ka neviens mums nevēl ļaunu un viņaprāt iesaka to labāko, tomēr - vārdu savienojums - Bērna Vadīta Ēšana nav tikai jauns modes kliedziens, - tā ir spēja sadzirdēt un saklausīt sava bērna vajadzības un tādejādi, iedot viņam to, kas viņam īstajā brīdī ir nepieciešams! Un nevis to, ko grib mamma vai omīte!
Jā, mēs te varētu strīdēties par tām īstajām patiesībām ko un kā vajag.. Bet nav taču nekāds noslēpums, ka cik cilvēku tik viedokļu un katrws bērniņš savādāks un kad mēs augām tad gan bija savādāk..
Kāds varētu teikt, ka nav ko izpatikt vai izlutināt bērnu, bet vai tad nav tā, ka mēs uz sava šķīvja liekam to, kas mums garšo un ir patīkams, nevis to, ko gribas kādam citam!
Nu, pēc sarunas ar Sandru, es nonācu pie secinājuma, ka man ir jādara viss iespējamais, lai bērnam parādītu maksimāli daudz garšas un kad jau būs klāt putru un dārzeņu ēšanas laiks, viņš zinās, kā tas ir - nokost, sakošļāt un norīt! Vai pārtraukšu iesākto biezeņu došanu vai papildināšu to ar cieto pārtiku?? Vēljoprojām manī ir mazs apjukums un viela pārdomām! :)
Pastāstiet - kā Jūs iepazīstinājāt bērniņu ar jaunu garšu pasauli? Kas bija pirmais, ko baudīja Jūsu mazuļi? un ko Jūs domājat par BĒRNA VADĪTU ĒŠANU??
P.S - Kā vienmēr - mīļās mammas, neatkarīgi no tā kā Jūs sākat mazuļa piebarošanu - Jūs esat pašas labākās!!
Labu apetīti gan lieliem, gan maziem ;)
Taka mes augumu un svara zina jau 3 menesos sveram 7,500kg tad daktere teica ka jau tad varu meginat vinam dot nogarsot kadu augliti vai darzeniti ,jo ar mammas pienu vinam nepietika un maisijumus atteicas est.
Ta nu sakuma mes sakam ar bananu..pec tam kad 4 menesi pienaca,nogarsojam Mulupas putras kas moms gaja loti pie sirds..lai nebutu visu laiku putras jau meginaju putrinas varit pa dazadiem darzenisiem..katru dienu devu nogarsot savu un tad jau lenam saku jaukt kopa dazadus darzenu..
Aizmirsu piebilst - piens joprojām (10 mēnešos) ir galvenā barība; kad atstāju ar tēti vai vecmammu, tad piebarojumu ēd daudz labprātāk. Man tikai prasās pie krūts...
Rīt pie dakteres, man jau bail teikt, cik maz ēd piebarojumu, un ļoti interesē, kā būs ar svaru. Liekas jau, ka ir gan garumā, gan smagumā ņēmies.
Man ir kaut kas pa vidu starp BVĒ un tradicionālo biezeņu došanu. Dodu gan pašam ēst (vai cūkoties) visu ko (protams, skatos, lai konsistence tāda, ka ar nokostu gabalu var viegli tikt galā), gan piedāvāju ar karotīti sataisītu dārzeņu-gaļas biezeni, augļu biezeni, putru. Reizēm ēd, reizēm neēd.
Kas man nepatīk tradicionālajā piebarošanā - dakteru pieeja, ka biezenis ir piena ēdienreizes vietā. Nav īsti skaidrs, kā tad to organizēt pēc pieprasījuma zīdītiem bērniem. Mana daktere ieteica taisīt režīmu arī zīdīšanai, ko neatbalstu un negribu. Tad nu citu ēdamo piedāvāju apmēram vienos un tajos pašos dienas laikos, mēģinot tā, lai būtu kādu laiciņu pēc krūts.
Kas man nepatīk BVĒ - ka uzsvars ir uz sēdēšanu. Ko tad, ja ir tāds kā manējais, kurš 10 mēnešos ceļas kājās, bet pats apsēdies joprojām nav? Ir gatavs, nav gatavs? Domāju, ka palīdzēt bērnam iedabūt mutē ēdamo nav nekas pretdabisks; protams, esmu pret "tik un tik mēnešos jāapēd tik un tik grami, tad nu tagad izpildāmies visādi, lai apēstu". Arī biezeni var barot bez stresa un uzspiešanas.
Meitiņai 8 mēneši. Piebaroju no 4 mēnešu vecuma. Ir jau iepazīstināta ar dārzeņiem, augļiem, gaļu, krējumu, jogurtu. Starp ēdienreizēm katru dienu dodu grauzt burkānu, bumbieri vai meloni pasūkāt un var būt ar kaut ko nokost. Fīderi neesmu izmantojusi, neredzu vajadzību. Vēl joprojām viss tiek blenderēts, esmu mēginājusi dot saspiestu ar dakšiņu, nespēja norīt un vislaik rīstījās. Tā ka pagaidām visu cītīgi sablenderēju.
bet nu piedāvāt viņu tad, kad paši ēdam, pirms vai pēc pienina! mums tāda nav, zobu ar vēl nav tā kā - mēs burkānu ēdam tāpat 😉
ā - tas ir tas, manā uztverē - knupītis ar sietiņu 😛 😀 - fīderis 😀
ja par bailēm, ka bērns ko nokodīs vai norīs - atceroties no manas mammas gudrībām - iesien marlītē, esmu pat redzējusi kaut kādus speciālus, nezinu kā viņus sauc, knupīšus, kuriem gumijas vietā sietiņš - ieliec maizīti, vai ko vēlies un bērns, ja arī nokodīs, neko nenorīs 😀
Zobini mums veseli 2, tūlīt augšā būs vel 2, varbūt arī tāpēc baidos, atlikšu šo uz vēlāku laiku.
man līdzīgas sajūtas kā Tev- nedomāju, ka atņemšu biezeni pavisam, bet došu to tik daudz, cik jutīšu, ka vajag.. jā - un interese par to, kas mammas šķīvī - milzīga 😀 un katra kopīgā ēdienreize tiek pavadīta ar diezgan slapju čāpstināšanu 😀
man jau ar likās, ka tāda burkānu došana pa agru, bet Sandra jau pareizi pateica - mēs dodam, skatamies.. reāli jau bērniņs nokost vēl nevar, tātad aizrīties arī īsti ne.. ja nu tomēr ar pirmajiem zobiņiem kāds kriksis arī puncī tiekot, neko sliktu tas nenodara!
Mums 6 mēn. Dārzenu biezenus sākām ēst no 4 mēn., pēc ārsta ieteikuma, jau gandrīz no dzimšanas lietojam maisījumu. Pusdienām ēd biezenus+ tik, cik grib pieninu, ir reizes, kad pat vairāk nevēlas. Vakaros ēdam nedaudz putru. Auglus uz laiku atliekam, pēc tiem vēders bija čupā🤔 Burkāninu vai, ko citu, kā Līna bildē neesam mēginājuši, liekas pa mazinu vēl😀
Mums arī nav zobiņu, un zobiņi nav vajadzīgi, lai sāktu iepazīt. Var dot cietu rupjmaizīti, sausiņus (protams, pasekojot to sastāvam), to pašu ābolīti, baranciņu.. un kas man pašai lielākais pārsteigums - neesot vajadzības aizstāt ēdinreizi, kurā jāēd pieniņš.. to var dot papildus! Tādus biezeņus un putras reāli bērnam vajagot tikai no apm. 8 mēnešu vecuma!
Nu mēs ar te tagad abas divas domājam - kā darīt tālāk, taisīt biezeņus vai piebremzēt ar to došanu un ķerties pie ēdiena iepazīšanas! 😀