Mazo atmiņu lādīte

Itkā pavisam nesen, bet liekas, ka jau vesela mūžība ir pagājusi, kopš manā dzīvē 30.07.2015  ienāca divi mazi puisīši - Markuss un Olivers. 

 Iespējams, ka savu sentimentu esmu mantojusi no mammas, kas ir saglabājusi tik daudz dažādu lietu no manas bērnības, bet uzskatu, ka tas jau nekas slikts nav, ka ir vēlme atstāt bērniem daudz un dažādu lietu atmiņai. Zinu, ka būs vēl daudz un dažādu lietu, kas tiks nākotnē saglabātas, bet jau šobrīd mazā atmiņu kastīte ir ar ievērojamu svaru. Protams, ka saglabāta tika gan mātes pase, gan bildītes no USG (kuru ir daudz), gan sirds tonīši kā atgādinājums par jauko laiku kad mazie bija tikai punča iemītnieki. Šobrīd arī lādītē tiek ievietotas mīļas un jaukas mantas, kas nākotnē mazajiem varētu šķist interesantas. 

Kā pirmā lieta, kas tika saglabāta ir mazās aprocītes, kuras Bulduru slimnīcā, mazajiem ķipuriem piedzimstot, dakteri uzlika uz rociņas. 

Ir jauki, ka mūsdienās aprocītes ir "modernas," jo tad, kad es piedzimu tā vien maza ļerpatiņa bija. Reiz, tēva jaunību dienu atmiņas kastītē atradu arī savu rokassprādzīti (drīzāk lapiņu). Ir jauki, ka mamma to ir saglabājusi, jo var salīdzināt un vēlāk arī puikām parādīt.

Lai gan mani mazie divīši piedzima ar cienījamu svaru un garumu (salīdzinot ar to kādi dvīņi mēdz piedzimt), man tomēr viņi likās tik maziņi un trausli. Tā kā mazie vairs nekad nebūs tik mazi, tad saglabāju arī pirmās uzvilktās drēbītes, kuras ar vīru cītīgi izlasījām no visa līdzpaņemtā. Kā nākaimā vērtīgā lieta ir mapīte ar žurnāliem un avīzēm, tai skaitā Jurmalas avīzi, kurā tika publicēti manu puišu vārdi. To sarūpēja mana vecmamma, lai mazie zin, kas notika dienā, kad viņi piedzima. 

Uz mēneša jubileju puiši tika apdāvināti ar daudzām skaistām lietām, kas arī tiks saglabātas. Šobrīd aktīvi pierakstu visu interesanto atmiņu albūmiņos, kurus mazajiem uzdāvināja mana mamma. 

Vīra vecvecāki mazajiem uzdāvināja viņu pirmās sudraba karotītes, teica, ka tad, kad parādās pirmais zobiņš esot jauzsit tā lai noklaudz :). Tās arī tika ieliktas atmiņu kastītē, kopā ar karotītēm, kuras saņēmām no Jūrmalas pašvaldības kā dāvanu.

Liekot visas šīs jaukās lietas atmiņu kastītēs, mani pārņēma interese par savām bērnības lietiņām. Tā nu mamma atrada grāmatu, kur cītīgi pierakstīja dažādus manas dzīves notikumus, piemēram, manu zobu izkrišanu. Starp citu, arī mani izkritušie zobi ir saglabāti :D

Tika pierakstīts arī tas, kad salauzu kāju un diena, kad atsāku staigāt pēc ģipša noņemšanas (priecājos par tādu faktu piefiksēšanu, jo nekad nevaru atcerēties kad īsti tas bija). 

Atradu arī pēdiņu un rociņu nospiedumus dažādos vecumos, kurus pati biju izkrāsojusi un izpušķojusi. 

Kopumā būtu grūti uzskaitīt visu, ko mamma ir saglabājusi no manas bērnības, jo lietu ir tik daudz. Daudzas, kā piem. pasaku grāmatas, tiks nodotas mantošanā arī puišiem. Apskatoties uz visu, kas man atgādina manu bērnību mani pārņem liels prieks, tādēļ arī cenšos saglabāt jaukākās lietas, lai nākotnē puikas varētu tās apskatīt un, iespējams, arī palielīties ar tām saviem bērniem.