Komanda jau 5 mēnešus

Kā stāstu cilvēkiem - zināju jau, ka bērni aug ātri, bet ne jau TIK ātri! Vēl tikko sēdējām dzemdību nodaļā un vērojām, kā tāds mazs bumbulis sūkā savu cimdiņu, bet nu jau svinam 5 mēnešus kopā! :)

Kā tad mums šajā laikā gājis? Visnotaļ interesanti, ja tā kārtīgi apdomājas. Nu jau kādas 3 nedēļas šķiļas pirmais zobiņu pāris - "vampīreļi". Gan viņa, gan arī mēs esam apraduši ar šo posmu, niķi pa dienām un "ņurkulēšanās" naktīs vairs nešķiet problemātiskas. Zobiņi gan nāk ļoti lēni - spicumiņi izlīduši, tālāk process ir krietni vien ieildzis. Bet mēs esam pacietīgi un vajadzības gadījumā lietojam "Kamistad". Pēdējās divās nedēļās meitiņas labais miedziņš ir atgriezies, izņemot dažas naktis. Parasti pamostas, paēd un čuč tālāk. Bet - bija arī tāda nakts, kad pamodās 5.00 un nolēma, ka ir laiks nevien mosties, bet arī kārtīgi izbļaustīties un izspiegties, nu tā, ka tētis ir augšā par spīti ausu aizbāžņiem. :)

Jā, pļāpiņa viņa ir liela, it sevišķi no rītiem. Pamostos no tā, ka kāds lalina un plēš manus matus (rīta pusē abas guļam kopā lielajā gultā). Un, tiklīdz viņa ierauga, ka manas acis ir vaļā, tā dāvā man lielu un siekalainu smaidu. Nu - kā vēl labāk iesākt dienu? :)

Jā, kulminācijas posmā ir ne vien sarunas, bet arī "pasaules nogaršošana". Mazās rociņas stiepjas pēc visa, ko redz acis (kamēr pie izlietnes mazgāju dupsi, skatos, ka Ievuks jau sagrābis "Fairy" pudeli), un tas, kas ir rokā, ir arī mutē - ūdens pudele, virtuves dvieļi, čeki, pamperi, manas somiņas rokturi. Viss! Galvenais, tagad izsekot un laicīgi atņemt visu, kas bīstams.

Tad vēl mums ir pamatīgs "mammas periods". Pie tēta ir forši, bet, ja tuvumā ir mamma, tad tur ir foršāk. Ja mamma virtuvē gatavo, tad kliegšu tik skaļi un ilgi, kamēr tētis mani uz turieni aiznesīs. :) Viņa ir tik gudra un attapīga! Veikli prot atrast knupi un iebāzt mutē, dažas reizes lieliski iemidzināja pati sevi. Reizēm viņa vienkārši izliekas tik "nevarīga un pamesta viena gultiņā" un tad, paceļot viņu uz rokām, ir tas smīniņš, "skat, kā jūs ap pirkstu aptinu! :)" 

Vislabāk Ievuks jūtas mājās, aizejot ciemos pie vecmammas, sākas protesti - lūpiņa uzmesta, rociņas vicinās, arī mamma un tētis vairs neder, jo "sveša vieta", lai gan tur ciemojamies salīdzinoši bieži. Tad nu būs jāsāk kaut kur doties un ciemoties, lai viņa pamazām pierod, ka bez mūsu mājām ir vēl citas vietas un citi cilvēki.

Ieva vēl arvien ēd manu pieniņu. Ar piebarojumu neaizrāvāmies, tas sanāca vairāk kā piedzīvojums - šad tad iedot ko savādāku, jo viņa tik kāri skatās mūsu šķīvjos, ka taisni vai žēl paliek. Tā kā ir gripas laiks, šomēnes uz svēršanu neiesim, bet ir acīmredzams, ka mazulīte ne vien braši ņemas svarā, bet arī aug garumā, jo no skapja nācās izvākt vairākas drēbītes, kuras mums vairs neder.

Šis ir pirmais mēnesis, kad mani tā pa īstam pārņēma nostaļģija. Laikam tāpēc, ka šis bija pēdējais, kad viņa vēl bija tik nevarīga un guļoša, jo, jau tagad tas ir viens mirklis, kad viņa "hop" uz punča, tad dupšuks gaisā, galva segās un airējas. Domāju, pēc mēneša man grīdas tīrībai būs jāpievērš sevišķa uzmanība, jo mājās būs viens maziņš līdējs. :)