Kā ar mazuli pirmo reizi uz centru braucām

Tas bija nedēļas vidus, kad biju apsolījusies aizbraukt uz darbu, lai nokārtotu dažas lietas (zinu jau, ka tas izklausās absurdi, ka dekrēta laikā jādodas uz darbu, bet tas ir cits stāsts). Tā kā automašīnu stūrēju nelabprāt, kur nu vēl ziemā un darba dienas vidū, kad lieku stresu rada jautājums arī par noparkošanos, izvēlējos uz centru braukt ar sabiedrisko transportu. Pusstundiņa turp, pusstundiņa atpakaļ.

Pēc loģikas šķiet, ka darba dienas vidū visiem būtu jāstrādā un transportam būtu jābūt tukšam, bet kas tev deva. Pilns ar cilvēkiem! Dažbrīd pat sajutos vainīga, ka ar saviem ratiem aizņemu tik daudz vietas, bet neko darīt. Kādam taču arī jāaudzina nākamo paaudzi.

Pirms došanās ceļā biju saplānojusi laiku, ka no mājas iziesim laikā, kad mazulīte parasti dodas gulēt diendusu. Tā teikt, nodrošināšos, lai sabiedriskajā transportā nesaceltu traci, jo no iepriekšējās pieredzes ar dēlu zinu, ka tādos gadījumos visas tantes uzskata par savu pienākumu komentēt bērna uzvedību (arī zīdainīša) un aizrādīt, ka viņš grib ēst. Ja par ēšanu runājam, tad, dodoties ārpus mājas, noteikti vērts arī apdomāties par to, ap cikiem mazais vēlēsies ieturēt maltīti, kur to izdarīt, un noteikti jāpaņem līdzi paladziņš pārtīšanai, autiņbiksītes, mitrās salvetes un kāda lieka kārta drēbīšu, jo visādi var gadīties.

Jāteic, ka mana mazulīte ceļojumu trolejbusā izturēja godam, ne reizi nepamostoties, actiņas atverot vien pēc pusotras stundas, kad pēc viesošanās darbā, mierīgā solītī bijām aizgājušas līdz Māmiņu kluba mājīgajām telpām. Ar vienu aci ielūkojāmies arī Māmiņu pasēdēšanai atvēlētajā telpā. Tur ir tik fantastiski skaisti un mīlīgi! No sirds rekomendēju un labprāt tur noteikti iegriezīšos uz pačivināšanu ar savām draudzenēm.

Lielākais stress pārņēma gan pēc došanās uz māju pusi, jo mazulīte savu dienas miedziņu izgulējusi, tikusi pie sausām autiņbiksītēm un pilna vēderiņa. Vai būs gulēšana, vai arī koncertēšana? Tomēr viss beidzās laimīgi, pēc viesošanās Māmiņu klubā, mazā savos ratos drīz vien aizmiga un nogulēja tajos līdz pat mājām. Atpakaļceļā transports gan bija tukšāks, taču tajā pamanījās iekāp kāda persona bez pastāvīgas dzīvesvietas. It kā jau vienalga, taču mirklī, kad līganais kungs sāka gulties virsū ratu kulbai, mana pacietība tomēr neizturēja. Taču viss beidzās ar biļešu kontroles ierašanos, kura zaķi izsēdināja no transporta.

Ar pārbraucieniem sabiedriskajā transportā ārpus mājas pavadījām vairāk nekā 4 stundas. Gana iespaidīgs ilgums mazulītim, kurš tobrīd bija vēl tikai 2 mēnešus vecs.

Īsais rezumē: dodoties tālāk projām no mājām, neaizmirst paņemt līdzi vajadzīgās lietiņas pārtīšanai un jau savlaicīgi izdomāt, kur mazulīti pārtīsi un pabarosi. Zinu, ka Galerija Riga ir speciāla telpa mammām ar mazuļiem šādam nolūkam, bet, ja man steigā lūgtu nosaukt vēl kādu vietu Rīgas centrā, kur mazo pabarot, pārtīt, nezinātu. Varbūt vari padalīties no savas pieredzes?