26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Manai mazajai dāmai jau gads un nedēļa.Un lai arī sākumā likās,ka viņa paaugsies vairāk varēšu izdarīt,tad tagad saprotu ka viss ir daudz trakāk.
Katra diena kā vāveres ritenī. Celšanās, brokastis, dupšu mazgāšana un ģērbšanās. Tad paspēlēties vajag un ārā iziet. Pēc pastaigas pačučēt.Tikmēr es atvelku elpu kādu stundiņu- iedzeru kafiju ,paskatos MK, palasu kas jauns pasaulē ,paēdu un ........mazā jau augšā. Laiks paskrien nemanot un šķiet ,ka tikko tikai aizmiga.
Pēcpusdiena klāt un sākas viss no gala. Pa kaut kādu laiku jāpaspēj nomazgāt trauku un gatavot ēst saviem puišiem. Jo viņi tak būs badā un mazajai un man arī jāēd. Tad nu ķeru un grābju ,nedaudz pamizoju kartupeļus,nedaudz spēlējos ar viņu. Tad iedodu to ko nedrīkst,lai varētu kaut cik darbus izdarīt. Laiks paskrien vēja spārniem un džeki jau klāt!
Tad vai nu jādodas uz sacensībām vai vakariņojam un dodmies nedaudz laukā.
Atgriežoties vakars klāt- mazgāšanās ,pupošanās un gulēšana.
Diena paskrējusi un tā arī nekas sakarīgs nav paveikts.
Pēdējās nedēļās tiešām jūtos izsmelta. Vakaros nokrītu blakus Denīzei pilnībā iztukšota. Laiks sev vai brīdis ar vīru- KAS TAS TĀDS!!! Ne spēka, ne gribēšana ko pasākt kad visi aizmiguši.
Kā lai sabalancē laiku un atrod mirkli sev?
Un tūlīt jau sāksies vasaras brīvlaiks un Adrians ar būs mājās. Tad vispār nespēju iedomāties kā tikšu galā. Jo dāma ir jāuzmana- pati grib kāpt, stāv kājās un krīt zemē. Tēlo jau lielu meitu,bet kādam vienmēr jābūt blakus,jo nekad jau neko nevar zināt!
Mana diena gan ar visu to savu vienīgo četrgadnieku izskatās tāda, ka tad, kad viņš ir mājās no b/d, jādodas aktīvās darbībās ārpus mājas, jābūt visu laiku kustībā, visu laiku darbošanās, pats izdomā jaunas aktivitātes, kuras arī vienlaikus man jāapgūst, jādara, lai cik ļoti reizēm negribas u.t.t. Un jūtu, ka ar katru jauno gadalaiku viss tikai kļūst vairāk un vairāk. Protams, kad būs gadi 7 un vairāk, tad varēs no acīm laist ārā un tā ārpus mājas atrašanās man būs nosacīti vieglāka (pati varbūt varēšu sēdēt istabā tikmēr), bet kaut kāds laiks darīt ko citu, izņemot darboties ar bērnu, fiziski ir tikai tad, kad viņš aizietu gulēt, bet tad gulēt eju arī es 😃
Ar Adrianu ,kaut ļoti aktīvu- šobrīd ir tīri labi- es vismaz varu multeni uzlikt, smilušu kastē ielaist-miers uz laiku,bet mazais žuļiks jāpieskata visu laiku.Bet nu ceru ka tas posms tāds līdz kādiem 1,6 vai 2 gadiem.😃
Cerība muļķa mierinājums.
Es visu laiku arī varēju vakaros kautko padarīt,bet tagad es jau nedēļu nežēlīgā pārgurumā.
Vieglāk varbūt uz kādu laiku ir kad lielais mājās., Bet tam lielajam tā māsa brīžiem krīt uz nerviem,tad viņš viņu atness man un saka -savāc viņu!
Vēl ceru ka paliks nedaudz labāk kad denīze staigās,bet kad tas notiks- kas to zina!
Tieši tādēļ es apbrīnoju ģimenes ar vairāk kā vienu bērnu, jo ar savu vienīgo jūtos tāpat - visa diena vienā vāveres ritenī. Un, jo lielāks bērns kļūst, jo vairāk to aktivitāšu. Pašai ļoti jāaug un jāmainās tajā, ko protu darīt, lai puslīdz mierīga ikdiena.
Man Emīlam ar sācies kāpšanas laiks 😀, bet es cenšos atļaut viņam pašam spēlēties ar pieskatīšanu protams. Laiku sev es atveltu vakaros kad bērns guļ. 😃 .