Es esmu mamma.

Aizvakar apritēja 2 mēneši kopš sagaidījām pirmdzimto nākam pasaulē. Laiks paskrējis tik zibenīgi.

Vēl tikko es nevarēju vien sagaidīt nolikto dzemdību datumu un cerēju, ka mazais pieteiksies tieši tajā. Bet nekā. Mammai vajadzēja paciesties vēl dažas dienas.

Ir 7.maija vakars, devāmies ciemos skatīties hokeju. Mazais pa punci dauzās un staipās. Padunkāju maigi ar pirkstiem viņam pretī.

Sacienājos ar šokolādes-piparmētru končiņām (daudzumā :) ) Mm cik gardi. Atgūlusies, skatos hokeju un jūtu, ka mazais pa punci tā dikti, ļoti, ui ui ui kā ņemas. Brīžiem liekas, ka kūleņus met un met. Brīžiem sajūta, ka mazais grib palīst zem ribām, brīžiem miers un klusums.  

Hokejs beidzies, dodamies mājās. Aizgāju gulēt pus1 naktī (jau 8.maijs) . Pamodos no sāpēm vēderā. Aizgāju uz wc un tur..asinis!! Pilna plauksta asinīm!!! Man iestājās panika un tāds kā transs. Skraidīju kā aptrakusi pa māju meklēju bikses un apavus. Rokas, kājas dreb un iekšā sēž milzīgs raudiens un bailes. Bailes par mazuļa veselību un dzīvību. Braucam uz Bulduriem. Tur vecmāte liek kāpt uz krēsla, pārbauda mani un nedaudz nievājoši saka, ka tās asinis ir gļotu korķis (jāteic, ka visur, kur lasīju par gļotu korķi bija rakstīts, ka tie ir izdalījumi un var būt asiņu piejaukums neliels – man bija pilna plauksta ar asinīm un no gaišiem izdalījumiem ne miņas). Mēģināju viņai pastāstīt, ka plauksta pludoja no asiņu daudzuma, bet viņa palika pie sava. Tajā mirklī apjuku un nevarēju saprast ticēt tam vai nē. Ja jau tādi arī mēdz būt gļotu korķi, tad kāpēc visur aprakstīts citādāk? Draugs mierināja un es nolēmu atbrīvoties un uzticēties.

 Klausījāmies toņus un es apraudājos. Nezinu vai no atvieglojuma vai tomēr tas izbīlis iznāca laukā. Droši vien, ka izbīlis vairāk. Braucot mašīnā man bija sajūta, ka tās bailes un satraukums, kas iekšā sēž tūlīt eksplodēs. Nobirdināju arī mašīnā asaras, bet nodomāju, ka šobrīd nedrīkstu uztraukties, lai nepaliek viss sliktāk. Sirsniņai viss kārtībā un dzemdē aktivitāte minimāla, bet ir.

Aizsūtīja mani mājās, pirms tam paziņojot, ka diez vai varēs mani uzņemt, ja no rīta braukšu dzemdēt (zinu, ka vajadzēja noslēgt līgumu, bet zvanot un precizējot šo jautājumu, man teica, ka tas tomēr nav obligāti, nepasakot, ka gadījumā, ja viss ir pilns, mani neuzņem un nemeklē vietu parastā palātā, teica tikai, ka nav garants, ka dabūšu ģimenes palātu).

Aizbraucām mājās. Draugs aizgāja gulēt. Es pa māju staigāju apkārt un skaitu laiku starp kontrakcijām. Laiks lēkā.. Tā arī nepagulēju. Nevarēju. Pret rītu atkal asinis. Plkst. 10os no rīta aizbraucām pie drauga vecākiem. Kontrakcijas visu laiku turpinājās, bet laiks starp tām stipri lēkā.

 Zvanījām uz Bulduriem, vēl aizvien viss pilns, lai gan vecmāte teica, ka daudzas tajā dienā izrakstīšoties. Bet nu ok, ja jau pilns, tad pilns. Un atkal asinis, bet šoreiz stipri mazāk.

Braucām uz Dzemdību namu. 12os bijām uzņemšanā. 3 cm atvērums (Bulduros, ap 2iem naktī bija 1 cm). Lika braukt mājās, uzēst kārtīgas pusdienas un 3os braukt atpakaļ. Aizbraucām mājās, paēdām un gājām ar suni raitā pastaigā, lai nu veras tur viss vaļā. Staigājoties domāju un cerēju, ka viss būs bez sarežģījumiem. Galvenais, lai mazulim viss kārtībā.

Pus4 bijām atpakaļ. Atvērums.. kā jūs domājat cik? Nu, protams, 3 cm. Bet sūta mani augšā uz dzemdību zāli. Satieku vecmāti (starp citu, paldies, liels Ingrīdai Ozoliņai. Stingra, bet forša vecmāte, ar 36 gadu stāžu), liek mani uz toņiem. Klausāmies un skatāmies uz cipariņiem monitorā. Viss esot labi ar mazo sirsniņu. Liek gaidīt, kad kaut kas notiks.

Pēc cipariem monitorā sapratu, ka jūtu katru otro, trešo kontrakciju, tāpēc arī likās, ka starplaiks aug un sarūk, aug un sarūk. Vecmāte atstājusi mūs divatā uz ilgāku laiku. Neliels satraukums mani pārņēmis, bet labs satraukums. Par ilgi gaidīto satikšanos. Domāju, kāds viņš būs? Būs matiņi jau vai nebūs? Kam līdzīgāks būs? Kāda būs balstiņa?

Pa vidu visam, raksta man draudzenes (mums iekš Facebook ir savs bēbīšu čats). Viņas nezina par to, ka esmu DzN. Neviens izņemot drauga vecākus, pie kuriem atstājām suni, nezināja, ka man sākušās dzemdības.

Ap plkst. 6iem atnāca vecmāte pārbaudīt atvērumu. Tie paši 3cm. Vecmāte pasauca ārstu un sprieda ko darīt.. Nekas nekustās uz priekšu. Ārsts saka, ka jādur ūdeņi. Ak jel! Nezināju, kur likties. Viss jau būtu paciešams, bet tas, ka nevar atrast pozu labāko, kā pārciest to visu.. Ne šā, ne tā ērti. Mēģināju iet dušā, dušā sēdēt uz bumbas, vienkārši sēdēt uz bumbas, sēdēt uz tā mazā soliņa, kas līdzīgs wc poda brillei, balstīties uz palodzes, balstīties pret leti, staigāt..Beigās, visērtāk un labāk kontrakciju laikā jutos guļot gultā. Pa starpai draugs iemet man mutē rafaello, kas paķēries līdzi (krustdēls uzdāvināja no rīta - māmiņdienā) un padod ūdeni.

 Un tā es tur dzīvojos, locījos, tupos, tipināju un ņēmos līdz plkst. 8iem. Miegs nāk, spēki izsīkuši. Atnāca vecmāte. Atvērums 4cm!!! Viss, man vairs nav spēka. Kājas, rokas trīc no bezspēka. Epidurālo, lūdzu! Domāju, ka atnāks doks, nodezinficēs duramvietu un aidā, šprice mugurā! Nekā! Kontrakcijas dikti sāp, doks tur kaut ko tīra un līmē uz tās muguras, pa starpai stāsta man kas un kā notiks. Tas process likās tik lēns! Kā mūžība.

 Šprice dabūta. Kājas kļūst mazjūtīgākas. Pastaigāt varu, vairs neļimst kājas no bezspēka. Smaidu kā maija saulīte, jo sāpju vairs nav. Vecmāte ik pa laikam ienāk un apjautājas kā iet. Pēc brīža atvērums jau 9 cm. Esot jāgaida, kad būs sajūta, ka vajag uz wc. Gaidu un gaidu. Vecmāte saka, ja sāku just, ka kontrakciju sāpes atgriežas, lai saku. Ok. Gaidu to sajūtu, kad vajag uz tualeti. Un ir. Bet.. sāku just kontrakcijas. Un nevis tā pamazām, kā vecmāte teica, ka būs, bet uzreiz uz pilnu klapi. Saucam doku, bet viņš nenāk (anesteziologs viens, bet dzemdētājas 4 kas kliedz pēc šprices). Sāpes atkal uzlēkušas debesīs. Iegūlos gultā. Gaidām doku. Beidzot atnāca un iespricēja papilddevu. Un tad nu vecmāte lika apsēsties uz poda un spiest taisot sssss skaņu. Tikmēr sagatavoja gultu/krēslu izstumšanas procesam. Pēc brīža sēdos gultā un process varēja sākties.

Biju skatījusies dzemdību video (gan iekš MK, gan jūtubē), lasījusi pieredzes stāstus un rakstus. Pastāstīju draugam, kas viņam jāliek man darīt un kas viņam jāsaka, ja nu man pašai piemirstās. Un labi, ka noinstruēju viņu. Draugs man ļoti palīdzēja.

Vecmāte saka, lai spiežu, kad jūtu, ka kontrakcija klāt, bet es īsti nebiju pārliecināta, ka tā tiešām ir kontrakcija.. Tad viņa teica, ja neesmu pārliecināta, lai pataustu sev vēderu, ja tas ir ciets, tad kontrakcija ir klāt. Es gan tajā mirklī apmulsu, jo viņa taču monitorā redz, kad cipariņi sāk kāpt, kāpēc nevar pateikt, kad jāspiež? Bet nu ok, taustu vēderu un spiežu. Brīžiem gan kaut kas jocīgs notika.. es sataustu cietu vēderu (kontrakciju) un spiežu, bet kad beidzu spiest, ķermenis it kā pats lika spiest vēlreiz. Tas tā, ne katru reizi bija, bet nu dažas reizes bija. Tā arī nesapratu, kas tas bija. Un vecmātei arī neuzjautāju.

Elpoju ar punci. Spiedu un spiedu, un spiedu, un spiedu. Spēka trūkst un slāpst. Draugs dod ūdeni un uzmundrina. Ik pa laikam atgādina kā jāelpo. Spiežu viņa plaukstu ar labo un turos pie gultas ar kreiso roku. Spēka paliek arvien mazāk. Vecmāte man uzķērc, jo spiežot liecu galvu atpakaļ. Ok, ok, nedarīšu tā vairs. Spiešanas starplaikos, šķiet paspēju pat aizmigt. Likās, ka gulēju ilgi. Brīžiem likās viss, es padodos, es vairs nevaru. Fiziski nav spēka. Jūtu to spiedienu, bet nespēju vairs. Bet tad, es sāku domāt – nē, tas ir mans bērns! Mans mazulis! Viņam arī ir grūti, arī viņš strādā. Man viņam ir jāpalīdz paveikt šo darbu un tikt laukā. Iekšā un kur nu vēl pusceļā jau nevar atstāt. :) Spiežu atkal un šoreiz kaut kā iznāca tāds puskliedziens ( kluss, ja kliedzienu var nosaukt par klusu. Drīzāk skaļa ieelpa) un atkal dabūju pa ausīm. Ar to skaņu esot pavilkusi mazo atpakaļ. Vecmāte teica, lai nemaz necenšos kliegt un bļaut, jo tas spēkus atņems vēl vairāk un ātrāk. Iebļāvos tikai to vienu vienīgu reizīti.

Pa starpai paspēju vēl padomāt par to vai esmu visu vajadzīgo salikusi čemodānā un vai bērnam derēs pirmās drēbītes, ko ieliku. Biju ielikusi divus izmērus.

Uzlika kaut kādu tā kā milzu šprici uz statīva. Stimulēs, jo neiet kaut kā uz priekšu. Spiežu tālāk. Paguļu sekundi un atkal spiežu. Pa miglai redzu, ka vecmāte paņem šķēres. Sapratu, ka mazais netiek ārā. Pārāk ilgi jau es spiežu, lai gan pulkstenī neskatījos, bet jutu, ka labs laiciņš jau pagājis kopš sākām. Spiešanas laikā iegrieza. Spiežu tālāk. Vecmāte saka, ka vēl mazliet, mazliet.. jūtu, ka mežonīgais spiediens tur lejā nedaudz samazinās un vecmāte saka, lai spiežu vēlreiz un spiediens pazuda pavisam. Mazais bija klāt. Vecmāte uzlika man dēlu uz punča. Maziņš, brēcošs, slidīgs puikiņš. Mans dēliņš. Cik skaists! Viņš ir klāt! Visas sāpes aizmirsās vienā momentā. Nekas cits vairs nelikās svarīgs. Tikai viņš. Mans mazais dēliņš. Piedzima 4000g smags, 55cm garš. Ar tumšiem matiņiem un tieši tāds, kāds 4D sonogrāfijas attēlos. Ar tēta deguntiņu.

(Tā sajūta, ko sākumā nosaucu par bērna ņemšanos pa punci, bija kontrakcijas. No pirmajām kontrakcijām līdz bērna piedzimšanai – 29 h. Izspiešana – gandrīz 2h )

Atnāca ārsts, pārbaudīja mani, sašuva. Jādodas uz palātu. Kāpju ārā no gultas un jūtu, ka melns gar acīm paliek. Apsēžos atpakaļ gultā. Vecmāte saka, ka nelaidīs mani uz ģimenes palātu, jo nevaru palikt ar bērnu viena šādā stāvoklī. Iešpricēja man glikozi laikam. Draugs aizskrēja pēc karstās šokolādes. Apēdu visus atlikušos rafaello, banānus un mafinus, kas bija līdzi. Lai kaut cik rodas enerģija. Izdzēru šokolādi. Palika labāk. Tikmēr vecmāte ir devusies mājās un maiņu sākusi cita (vecmāte pārstrādāja 4h no savas maiņas. 24h vietā bija viņai 28h maiņa). Nu jau jaunā vecmāte saka, lai ceļos lēnām un sēžos ratiņkrēslā. Tā arī daru, lēnām un mierīgi. It kā viss kārtībā. Dod man dēlu uz rokām un es cenšos apsēsties krēslā.. un jūtu, atkal melns gar acīm. Saku vecmātei – Nē, nebūs, un dodu dēlu viņai.

 Pēkšņi man kaut kas kož acīs, cenšos izberzēt. Nesanāk. (Tā košana acīs bija no ožamā spirta. Es biju atslēgusies. Draugs vēlāk teica, ka manas rokas ne tuvu nebija acīm. Ar rokām ķēru gaisu. Tāpēc arī man nesanāca izberzēt no acīm to, kas kož. :D )

 Jūtu uz kakla un pieres aukstumu un pēkšņi viss ir skaidrs un ne miņas no sliktumiem. Jutos tik labi. Vecmāte bija uzlikusi aukstas kompreses. Ak, cik labi.

Kad noskaidrojām, ka viss man ir kārtībā un jūtos labi, vecmāte dod man mazuli un varam doties uz palātu. Draugs savāca visas mantas un mēs dodamies. Ieved mani palātā un tur ienāk pie manis māsiņa/administratore.. es pat nezinu, kas viņa bija. Uzņēma mani un arī izlaida no DzN. Viņa prasa vai mazo pielika man pie krūts dzemdību zālē.. es tinu filmu atpakaļ un saprotu, ka nē.. Viņa šokā un saka, lai cenšos tagad mazo pabarot. Īsti nesanāca, Visi aiziet. Draugs mūs samīļo un dodas mājās.

Esmu sagurusi, bet tik ļoti laimīga. Miegs nāk virsū kā melna nakts, bet pagulēt nav iespējams, jo tas mazais brīnums ir beidzot klāt un man tā vien gribās visu laiku uz viņu skatīties. Iemigu tomēr uz mirkli. Un līdz ar pirmajiem saules stariem, tur mēs gulējām, skatījāmies viens uz otru un brīnījāmies! 

Es esmu mamma.