Bēbītis vecāku gultā: jā vai nē? Psiholoģes viedoklis

Ir dzirdēti dažādi stāsti par to, kā mazulis vecāku gultā iekārtojies gana ērti un ne māmiņa, ne tētis īsti nevar izgulēties, turklāt vecāku attiecības vairs neveidojas tik saticīgas, lai gan tik pat labi ir māmiņas un tēti, kuri saka – mazulis gultā mums netraucē. Kā īsti būt: vai gulēt kopā ar savu bērnu vai tomēr nē!?

Konsultē psiholoģe, psihoterapeite Diāna Zande.

Mazulītis ir tikko piedzimis, pavisam mazs un šķietami nevarīgs, protams, mēs vēlamies viņu pasargāt un būt viņam līdzās visu laiku un nereti izvēlamies savu ģimenes gultu kā vietu, kur bērniņam būt arī naktīs un tad vienā brīdī nesaprotam, kāpēc bērns nevēlas vairs doties uz savu gultiņu, tā vietā viņš ērti iekārtojas starp māmiņu un tēti un ar savu uzvedību paziņo – es šeit palikšu.

"Šis ir ļoti kultūrvēsturisks jautājums, jo ir kultūras, kur ģimenes guļ vienā migā, kur ir daudz bērnu, tur klasiski, ja vēl nesen pirms 100 gadiem, saime dzīvoja 1 telpā, lai būtu siltums gulēt kopā," vēsturē atskatās Diāna Zande. "Šobrīd cilvilizācijas līmenī, kad ir iespēja iekārtot bērnam savu istabu, jautājums saasinās – ņemt vai neņemt bērnu blakus. Te doši vien nav absolūtās patiesības, jaundzimušais bērniņš labi jūtas blakus mammai pa dienu un naktī un no viņa aspekta – forši gulēt blakus mammai, savukārt no mammas viedokļa – vai labi izguļas, ja bērniņš blakus. Bieži vien mammas guļ nekustīgi, šādos gadījumos ieteiktu mazuli blakus neņemt." 

Risinājumi ir vienmēr

Ja tomēr ir sajūta, ka vēlamies, lai zīdainītis guļ mums blakus, tam varam rast citu risinājumu nevis vienkārši mazuli ērti iekārtot sev līdzās.

Tas var būt jaundzimušā groziņš, kas atrodas mammai pilnīgi blakus- 30 līdz 40 cm attālumā. Savukārt, ja ir vēlme mazulīti ņemt gultā, tad var izmantot arī pakaviņu, šādi veidojot tādu kā barjeru pa vidu, jo ir mazuļi, kuriem nepatīk pārsātinājums ar mammu, kura nemitīgi ir blakus.  

Taču vienā istabā ar bērniņu viņa pirmajā dzīves gadā gan vēlams atrasties – mēs esam tuvu, taču ar iespēju būt pašiem sev.

Tas, vai bērniņš gulēs savā gultiņā, ir mūsu apzināts lēmums, pie kura realizēšanas mums ir jāpiestrādā nevis jāsapņo, ka tā vienkārši varētu notikt. "Pilnīgi noteikti jaundzimušos nevar likt gulēt starp abiem vecākiem, jo šādos apstākļos bēbītim ir par karstu, tēti neguļ tik uzmanīgi kā mammas, ar iespējamību savainot bēbīti, un gluži vienkārši praktisku apsvērumu dēļ nav vietas bērniņam.

Pavadi dienu kopā ar mazuli

Ja bērniņš dienas laikā būs saņēmis pietiekami daudz mūsu uzmanības un pieskārienu, visticamāk vakarā mazais vairāk vai mazāk būs gatavs doties uz savu gultiņu, jo vēlēšanās gulēt līdzās vecākiem ir emocionālās tuvības trūkums.

Psiholoģe Diāna Zande ir strikta: "Laulības gulta ir pieaugušajiem – miegam un seksam. Tas ir jāsaprot, ka satikās divi pieauguši cilvēki, kuriem piedzima bērns. Bērns ir tas elements, kurš ienāk un aiziet, pāris labajā gadījumā paliek. Partnerattiecības pēc dzemdībām jau tā sašķobās drusciņ, sevišķi, kuras ir bijušas augsti apmierināti, ja tas mazulis ir tā ienācis vecāku dzīvē, ja ir vecāku gultā, daudz jaunās ģimenes stāsta, ka tētis aiziet gulēt uz dīvāna. Laiku pa laikam tas var būt pieņemami, konstanti – problēma, vienā brīdī nenāk mājās, jo ir darbā, tad vienā brīdī guļ jau citā gultā. Partnerattiecības jākopj, bet bērniņam gribēsies gulēt vecāku gultā, jautājums, ja viņš grib – vai viņam to vajag." 

Rituāli vajadzīgi katram

Dienas laikā mēs varam mazulīti ņemt gultā blakus, piekļauties, mīļoties, cik vien to vēlamies, taču vakarā pēc miega rituāla bērniņš dodas gulēt savā gultiņā.

"Ja mazulis paraud piecas septiņas minūtes, tā nav spīdzināšana. Bērns iemācās pats sevi nomierināt. Iemigšana ir lieta, ko iemācāmies ģimenē, ja esmu iemācījies pats iemigt, tad 3 gados gados labāk guļu un 30 gados protu iemigt, ja mazulis raud un katru reizi liek pie krūts, lai iemigtu, krūts ir mierinājums, kas secīgi noved pie citām problēmām." 

Visbiežāk bērni mēģina tikt pie mums gultā ar skaļu bļaušanu, kuru mēs lielākoties nevaram izturēt, reizēm tas notiek arī ar slimošanas palīdzību, jo tad viņi zina, ka nonāks mūsu gultā, jo tā mums būs ērtāk viņu uzmanīt.

Mācīsimies pieņemt lēmumus, domājot soli uz priekšu, jo ģimenes pamatā esam mēs – pieaugušie, ja reiz ģimenes gulta pieder mums, vēlams, lai tā arī paliktu.

Māmiņu klubs