1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā? ( 3-6 mēneši)

Laika posmā no 3 līdz 6 mēnešiem mazulis apgūst ļoti daudz jauna. Ir bērni, kuri 3 mēnešos sāk velties, taču 6 mēnešu vecumā jau rāpojot spēj šķērsot istabu. Tādejādi arī vecākiem nākas ļoti īsā laikā uzzināt un piedzīvot ļoti daudz pārsteidzoša.

Patiesībā, tikai tad, kad meitiņai apritēja 3 mēneši, es beidzot sajutos kā mamma. Pa īstam un līdz pat dzīslām. Vairs nebaidījos palikt ar viņu viena, vairs nesatraucos, kad viņa raudāja, pārstāju raizēties, ka varētu viņu izmest no rokām. Izrādās, ir nepieciešams laiks, lai “piedzimtu par mammu”.

Un tomēr – gluži nemanāmi pielavās vēlme realizēties, kurai seko vainas apziņa – es taču tikko kļuvu par mammu... Taču diendienā nodarbojoties ar zīdaini, sarunājoties par pamperiem un piena daudzumu, par kuru apvaicājas katrs, ko satiec, ataust atmiņas par laiku, kad darīji jebko citu. Un visticamāk, tā nebija kūku cepšana vai zeķu adīšana.

Bet tas, iespējams, ir emocionāli tikpat sarežģīti kā vēlēšanās kurp doties bez bērna, taču, tiklīdz esi tur nokļuvusi, atkal vēlies būt mājās ar mazulīti vai vismaz ar ratiņiem pie rokas. Nav viegli uzsākt kaut ko, kas nav saistīts ar bērnu, ja šis mazais cilvēciņš veselu gadu bijis ar tevi ik mirkli.

Grūtas ir arī pastaigas, ja ratos raud mazulis, bet visi uz tevi skatās tādām acīm, it kā uz kakla karātos plāksnīte “Gada sliktākā māte”. Vecumā ap 5, 6 mēnešiem bērniņš ir gana liels, lai vairs nevarētu rēķināties ar to, ka mazais ratos gulēs 3 un 4 stundas no vietas. Pēkšņi sarunu laikā ,pamanot, ka ratos notiek kustība, nākas ātri atvadīties un doties uz māju pusi. Visu sarežģī tas, ja nolaists kulbiņas jumts “nestrādā”, un mazais vēl nav gatavs sēžamajai ratu daļai.

Ziemas laikā steigšanās mājup ar raudošu mazuli var būt visai sarežģīta. Ko tur liegties – es, stumdama, grūsdama, un elsdama, cīnījos uz priekšu pa aizsalušajiem un aizsnigušajiem ceļiem, pie sevis klusi lādēdamās. Varbūt nemaz ne tik klusi. Bet, tikai kļūstot par mammu, var ievērot ceļu, ietvju, pārbrauktuvju un krustojumu stāvokli. Jo pienāk brīdis, kad visi četri riteņi iesprūst slapjā, biezā pļurā un nekust uz priekšu ne par centimetru. Līdz talkā nāk šoferis, kurš manas vainas pēc “iesēdies” pie gājēju pārejas.

Ziemā ir vēl viena liela problēma – neskaidrība, kā mazo saģērbt. Tā vien gribētos ielīst tā mazā cilvēciņa ķermenī un saprast, ko viņš jūt. Pirms kļuvu par mammu, liekas, zemapziņā domāju, ka kaut kur būs saraksts ar drēbēm, kas kurā laikā jāvelk. Protams, šāda saraksta nav. Tikai dažādi rāpulīši, bodiji, adītas jaciņas, kombinezoni, ratu maisi… Cik daudz no tā visa vajag – skaidrības nekādas. Un tad, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, nākas eksperimentēt – no dienām, kad galamērķī ir ledus aukstas rociņas, līdz tādām, kad skaustiņš ir sasvīdis. Svarīgi gan atcerēties, ka labāk, ja ir mazlietiņ par vēsu, nekā par karstu.

Šim vecumam ir vēl viena īpatnība – bērniņš vairs nevēlas gulšņāt savā gultiņā, un vecākiem, īpaši mammai, nākas atvadīties no brīvības un enerģijas rezervēm. Jā, tad, kad grūtniecības laikā nākas klausīties “šausmu” stāstos, par to, cik nogurušas un izmisušas ir jaunās māmiņas, tu māj ar galvu, taču zemapziņā domā “es ar visu tikšu galā, man nebūs mokošā noguruma”. Ja pirmajos mēnešos bērniņš daudz guļ, tad 5 un 6 mēnešu vecumā bieži nākas dzirdēt raudas, gatavot ar vienu roku, nenomazgāt traukus, un vispār - pārcelties dzīvot uz grīdas. Kaut kā visa tā skrējiena laikā pielavās neaprakstāms nogurums.

Protams, šo nogurumu var norakstīt uz nepareizu organizēšanu, taču ir gana daudz joku par “mambijiem” (mamma, kas ir nogurusi līdz zombija stadijai), ka skaidrs ir viens – būt par jauno māmiņu ir sasodīti grūti. Un šī noguruma iespaidā tiek pieļautas kļūdas - otrādi uzvilkts apģērbs, nepagatavotas pusdienas mazulim, drošā vietā nenoliktas bīstamās lietas, aizmirsts piekakāts pamperis bērnam mugurā. Ir labi, ja tās ir vienkāršas sadzīviskas lietas, taču – mēdz būt visādi. Tādēļ “ir svarīgi nekad neteikt – ar mani tā nenotiks!”. Jo var gadīties, ka, aizverot ārdurvis, ir aizmirsies nobloķēt ratiņus un tie noripo pār pakāpienu līdz ceļam, vai mazulis izkrīt no gultas... Nogurums un pienākumu kalns “sagrauj” pat vislabāko mammu.

Interesanti, ka laikā, kad darāmā tik daudz, un kompānija nezūdoša, var pielavīties vientulības sajūta. Bērniņš vēl ir gana mazs, lai ar viņu nevarētu aizraujoši rotaļāties un izteiksmīgi sarunāties. Kādu laiciņu bučošana, interesantas izteiksmes un mantiņu “purināšana” ir interesanta, taču – mazulim ātri apnīk. Bērniņš 4 mēnešu vecumā nav tā jautrākā kompānija, būsim godīgi.

Vēl kāda neizprotama sajūta laikā, kad esi nogurusi no nemitīgās bērniņa auklēšanas, ir nevēlēšanās auklēšanu uzticēt kādam citam. Tiklīdz mazulis ilgāk par 10 minūtēm ceļo pa onkuļu, omīšu un māsīcu rokām, ieslēdzas greizsirdība un neaprakstāma vēlme mazo raušus izraut no rokām tam, kurš viņu tobrīd auklē.

Vispār maza bērna auklēšana nozīmē arī stipras un pastāvīgas muguras sāpes, īpaši, ja māmiņa bērnu neceļ pareizi.

Turpinot par praktisko, izrādās labs miegs pirmajos mēnešos nenozīmē, ka arī turpmāk bērniņš gulēs cieši. Tieši tāpat nevajag sapriecāties, ka mazulis guļ savā gultiņā – viņš vienkārši ir pārāk mazs, lai spētu pārliecinoši paust savu viedokli, un nezina, ko nozīmē zobiņu šķilšanās. Visam savs laiks.

Vēl mani pārsteidza “piena krīzes”. Gatavojoties krūts barošanai, lasīju par pareizu satvērienu, zīdīšanas tehniku, krūts uzbūvi, pirmpienu un barošanas pozām. Kaut kā nevilšus palaidu garām rubriku par to, cik daudz nervu prasīs dienas, kad krūtis līdzināsies gaisu izlaidušam balonam, cik emocionāli smagi būs likt bērnu pie krūtīm vairāku dienu garumā, līdz atkal izdodas just patīkamu un mierinošu smagumu. Tas ir ļoti grūti, īpaši pirmajā “krīzē”, jo prātā ir tikai viena doma – man beidzas piens...

Arī tad, kad ir pienācis laiks pirmajai cietajai barībai, vieglāk nekļūst. Rodas simtiem jautājumu, ir sarežģīti izlemt, kad tieši bērns ir gatavs papildēdienam, kas tieši viņam būs labākais, cik bieži piedāvāt, un cik plaša dažādība jau ir par daudz. Tad vēl dilemmas starp veikalā nopērkamo un pašgatavoto ēdienu, līdz kādā brīdī attopies, ka visu laiku domā tikai par to, kad, kā un ar ko pabarot savu bērnu.

Patiesībā, esot mammai, pat tik vienkārša lieta, kā jaunu drēbīšu iegāde, var pārvērsties par izaicinājumu. Veikalos ir tik plašs apģērbu klāsts, taču izmēri reti atbilst rakstītajam. Laimīgas tās, kurām patīk iepirkties, nelaimīgas – tās, kurām ratos tikmēr brēc mazulis.

Ne pārlieku patīkams pirmo mēnešu atklājums bija potēšana. Nebiju gatava, ka, dzirdot mazuļa raudas potes laikā, arī man gribēsies raudāt. Pēdējo poti jau uztvēru mierīgi un praktiski, taču pēc pirmās kabinetu pametu ar asarām acīs.

Tikpat nepatīkams ir secinājums, ka pircēji ir “imūni” pret raudošu zīdaini rindā, un pensionāri izliekas veci un neredzoši, kad “lien” priekšā jaunajai mammai ar zīdaini ratos pie kases “vecākiem ar bērniem”.

P. S. Vēlos atgādināt, ka šis ir pieredzes raksts – tā mērķis nav kādu mācīt vai izglītot.

P. P. S. Iepriekšējos sērijas rakstus “1. dzīves gads – kāds tas ir patiesībā? (Slimnīca)” un “1. dzīves gads – kāds tas ir patiesībā? (Pirmie 3 mēneši)” lasi manā Māmiņu Kluba profilā. :)

P. P. P. S. Fotoattēli no personiskā arhīva - mana meitiņa attiecīgajā vecuma posmā. :)