Pamazām iejūtos darbā jeb kā ir atgriezties birojā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma?

Otrā nedēļa darbā ir bijusi vieglāka nekā pirmā, taču vēl aizvien prāts nespēj aptvert to, ka visa diena jāpavada birojā bez pastaigām. Šķiet, ka dibens kļuvis plakans no sēdēšanas, un arī sportiskajām aktivitātēm vairs nav tik daudz laika. Kāds varētu teikt, ka visa problēma ir laika plānošanas mākā, taču rītā, kad esmu modinātāju uzlikusi uz plkst. 5.00 no rīta, lai pirms celšanās un gatavošanās dienai, vēl pagūtu aiziet paskriet, paceļot galvu no spilvena sapratu, ka laukā vēl ir elles tumsa. Tajā mirklī ierunājās mans duālais es – viens teica, ka vajag iet paskriet, bet otrs, mazais velniņš, teica, ka šis taču ir vēl brīdis, kad varu mierīgi pagulēt un vispār – pa tādu tumsu skriet, kad lielākā daļa vēl guļ, ir pat bīstami, jo kas zina, kādi ļautiņi vazājas apkārt. Un tā es arī paliku guļot.

Ar laika menedžēšanu savām vajadzībām ir ārprātīgi sarežģīti. 6.00 celies, ved bērnus uz dārziņu, tad triecies uz biroju, visu dienu nosēdi un tad, kad vakarā tiec mājās, vēl vakariņas, jāsakopj bērnu saceltais bardaks, jāsakārto drēbes, un ir jau gulētiešanas laiks. Pagaidām neesmu apjautusi, pa kuru laiku palasīt grāmatu, jo līdz šim vienīgais klusuma brīdis mājās ir pēc 22.00, bet arī tad... jāsagatavo pusdienas līdzņemšanai nākamajai dienai, varbūt jāizvāra zupa nākamās dienas vakariņām un vēl 101 darbiņš, kurš it kā varētu pagaidīt, taču labāk izdarīt uzreiz un miers.

Kāds varētu teikt, ka man nebūtu iemesla tagad žēloties, jo teju divus gadus esmu nosēdējusi mājās ar bērniem, atpūtusies. Varbūt tad, ja esi pirmā bērniņa gaidībās un audzini tikai vienu mazuli, tā arī ir atpūta, bet, kad jāsāk žonglēt ar vairāk bērnu vajadzībām, tas jau ir kā otrais darbs.

Nenoliegšu, ka man savs darbs patīk. Es no tiesas izbaudu darba augļus, kad paveiktajam darbam ir redzams rezultāts un pat vadība atnāk uzslavēt. “Malacīte,” sev klusībā šajos brīžos uzsitu uz pleca, cerot, ka mans darba entuziasms tik drīz nepazudīs.

Kas mani nedaudz biedē, atgriežoties darbā? Man svars. Loģiski, ka visu dienu sēžot birojā, ķermenis patērē mazāk enerģijas, līdz ar to, ēst it kā vajadzētu mazāk, taču ēšana, šķiet, ofisā ir vienīgā izklaide. Hops, viens šokolādes gabaliņš mutē, hops, riekstiņš, rozīne. Un jo lielāks kolektīvs, jo biežāk ir dzimšanas dienas un vārda dienas, kad ir klāti galdi ar maizītēm, pīrāgiem, našķiem. Lai arī cik jokaini tas nebūtu, dekrēta laikā no saldumiem atturēties bija daudz, daudz vieglāk nekā tagad. Tāpēc, lai palīdzētu sevi iegrožot, nepārkāptu savas sarkanās līnijas, kad svars aiziet nepatīkamos ciparos, šonedēļ devos arī pie uztura speciālistes, ar kuru pārrunājām man piemērotākos ēšanas paradumus, to, cik daudz kaloriju būtu optimāli dienā uzņemt, un vienojāmies, ka mēnesi rakstīšu savu uztura dienasgrāmatu, lai pēc tam to pārrunātu ar speciālisti. Ceru, ka kauns no dakteres smaida par manu našķošanās kāri, man palīdzēs izvairīties no kārumu bezjēdzīgas ēšanas darbā. Esmu jau nopirkusi kladīti, kurā pierakstīt savas ēdienreizes.