Plānoti neplānotā grūtniecība

Grūtnieciba bija gan plānota,gan neplānota.Neplānota no tās puses,ja skatāmies,vai bijām sākuši pirkt mazuļu lietas utt. plānota-zinājām,ka bērniņš var pieteikties,un pieteicās jau ar,kad bijām par to uz mirkli piemirsuši.

Kad testā ieraudzīju divas strīpiņas,pirmā bija neticība.Neticēju savām acīm,ka tas ir noticis. Nākošais jau bija liels prieks. un tad neziņa,satraukums,bailes.

Jo tajā laikā visa situacija nebija no stabilākajām un mani ļoti uztrauca tas,ka es tobrīd lietoju antidepresantus. Atskatoties uz to laiku,šķiet,sava veida bezatbildība no mūsu puses,radīt bērnu tobrīd,un tajā pat laikā,liels brīnums un uzdrīkstēšanās,ticība kaut kam ļoti labam,kaut kam pirmatnējam.Lai arī bija daudz lasījusi,interesējusies par bērnu tēmu,tomēr tobrīd,kad tas viss notika ar mani,es pamatīgi apstulbu,jo pēksņi nesapratu,kur iet,ko darīt,un visu laiku malās pa galvu doma-par lietotajām zālēm.

Tā kā pie manas ginekoloģes man bija jāgaida rindā mēnesis,es nolēmu doties pie citas,sēžot,'' dzīvajā rindā'' tiku pēdējā, tajā dienā,kad viņa pieņēma. Kādi papīri vajadzīgi,kādas analīzes utt.,man nebija ne jausmas.Daktere,varēja just,ka nogurusi no smagās darba dienas,nebija sevišķi priecīga par tādu pacienti,kura īsti nezin neko,kas nu būtu jādara.

Sāka aizpildīt kaut kādus papīrus,rakstīt nosūtījumu uz pārbaudēm.Līdz vienā mirklī es izstāstīju par savām zālēm,ko lietoju.Tajā mirklī viņa nolika visu pie malas un pateica,ko es uzreiz nesāku ar to.Jo redz tagad jau nevar zināt,vai vispār ir kāda jēga aizpildīt tos papīrus,un deva mājienu pat par abortu.

Viņa kļuva pavisam nelaipna un atteicās izteikt jebkādus minējumus,un nosūtīja doties pie sava ģimenes ārsta,ar šo problēmu,tas tad lai domā,ko tālāk darīt.

Ģimenes ārste pat izteica prognozi 50/50,ka viss būs labi,un ,ka man esot jāizlemj ko darīt.visu laiku jutu nepārprotamu mājienu uz abortu.Līdz beigās devos pie psihiatra ar šo jautājumu,ko man darīt,jo citur man nesniedza ne apskaidrojumu,ne ieteikumus,ne atbalstu.Vinš uzreiz pateica,lai es nomierinos,ka tas nav nekas traks,kā dēļ būtu jāplāno aborts.Zāles es tiku lietojusi minimālo devu,un pat viņam uzskaitē esot sievietes,kuras lietojušas šis zāles visu grūtniecības laiku.tā kā tas noteikti nav šķērslis grūtniecībai.
tas man bija kā no sirds novēlies akmens,kurš aptumšoja prieku par gaidāmo mazuli.

Esmu no sirds pateicīga šim dakterim,kurš ieklausījās manī un saprata,ka aborts man pašai nebūtu beidzies labi.Bērns-tas man bija jaunas dzīves sākums,un šis dakteris to saprata.

Es savā sirdī,ik mirkli biju pret abortu,bet viss man apkārt burtiski vedināja uz to.Arī ģimenē bija bailes un neziņa,un tika izteikti minējumi par abortu,bet es tos noraidīju uzreiz.

Lai kā ir bijis,bet bērns- tā ir svētība,es sev nekad nebūtu spējusi piedot,ja būtu veikusi abortu. Pats sākums bija smags,bet to vērts vienalga. Bērns ir ienesis manā dzīvē tik daudz ko,licis man tik daudz ko saprast gan par sevi,gan dzīvi,parādījis ,kas tā mīlestība tāda ir.

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam