SuperBēbis 2020: Odetas pirmais mēnesis ir aizvadīts

Patlaban ir grūti atrast iedvesmu bloga ierakstam, jo mazliet nospiež situācija pasaulē. Protams, mājas režīms man jau ir kādu laiku, bet apmeklēt kādu kafejnīcu un tikties ar draugiem, varēja bez problēmām. Turklāt būšu atklāta - aktīvs bērnudārznieks mājās ir izaicinājums, it īpaši tad, kad mājās ir zīdanis. Visu cieņu Gustava bērnu dārza audzinātājām un auklītem par ikdienas darbu :) 

Bet Odeta guļ ratos uz balkona, Gustavam ir multeņu brīdis (nemelošu, ka "brīdis" mēdz ievilkties uz vairāk kā stundu, bet visiem jāatrod veids kā saudzīgi pārdzīvot šo laiku :) ) un varu nesteidzīgi uzrakstīt kā ir aizritējis pirmais mēnesis.

Sākšu ar to, ka biju iedomājusies uzcept skaistu biskvīta kūku par godu pirmajam mēnesītim, bet kūka sanāca reti nesmuka. Nav nekāds brīnums, ja kūkas cep tad, kad fonā kādai dāmai nav guļamā diena un "viss ir slikti". Bet, par laimi, kūka bija garšīga, tā mēs mierīgā gaisotnē atzīmējām šo pirmo mēnesi kopā. 

Bijām ciemos pie ģimenes ārsta, svars no izrakstīšanās svara bija nācis klāt par 980 gramiem un Odeta ir pastiepusies par 3cm garāka. Kilograma pieaugumu arī var just, jo 52. izmēra drēbītes vairs nederēja. 56. izmēra drēbes der ar mazu rezervi. Pēc apskates dabūjām nosūtījumu uz USG gūžām, kas ir normāla pārbaude zīdaiņiem, bet ne visus uz šādu pārbaudi sūta.

Darbs no mājām

Ar svara pieaugumu esmu ļoti apmierināta, jo visu pirmo mēnesi baroju tikai ar krūti. Ar ārstu arī izrunājām problēmu, ka Odeta ir nemierīga pie krūts un "izbļauj sāpi", ārsts izsaka pieņēmumu, ka piens uz vakaru mēdz būt mazāk, līdz ar to bērns kļūst nemierīgāks. Jāķeras klāt piena pavairošanai, kura man ir diezgan liela mistika. Ievērojot visus piena pavairošanas pamatprincipus, pienu izdodas mazliet pavairot, bet tāpat ir vakari, kad ir jūtams "sausums krūtīs". Dienās, kad esmu varāk atslābusi, piens ir vairāk, bet dienās, kad stress uzdod, piens ir mazliet mazāk. Kopumā secinu, ka krūts barošana ir varen smalks process, kurā noteikti vairāk ir jāpiedomā. Man veicas, jo joprojām varu ēst savus mīļos produktus un nekādas alerģijas netiek novērotas. 

Krēsls gan ne pārāk patīk, bet atļauj man ātri pagatavot kafiju vai ieskriet dušā

Odetai ļoti patīk vanna. Beidzot patīk. Jo kad pirmo reizi viņai tika šie SPA prieki, viņa savilka sāpju pilnu seju un sāka raudāt. Otro reizi likām vannā ietītu autiņā, tas mums jau palīdzēja novannoties piecas minūtes bez bļaušanas. Aptuveni trešajā nedēļā, Odeta uzķēra, ka tas ir baigi forši un tagad jau tēlo mazu nāriņu, kura aktīvi kustina rokas un kājas, neizpratnē skatās apkārt un ūjina, kd ūdens iešļakstās sejā. Pēc šādas peldes, parasti miegs ir saldāks. 

Funny fact, bet pirmo bērnu liku vannā katru(!) dienu, bet Odetai šāds prieks tiek tikai katru otro, pat dažreiz trešo dienu. Ar pirmajiem bērniem, mēs tiešām esam čaklāki :)

Pirmie smaidi sagaidīti:)

Katru dienu dodamies pastaigās, kad Gustavs gāja bērnu dārzā, tad garāka pastaiga bija ikdienas rituāls, bet Gustavs var noiet tik kādus 6km, tādēļ staigājam lēni un ilgi. Bieži ejam uz mežu un jūru, ļoti izvairāmies no cilvēkiem un neapmeklējam bērnu laukumiņus. Visvairāk žēl ir vecāko bērnu, jo nevar tikties ar draugiem un redzu, ka pietrūkst komunikācijas. Odeta ratos noguļ divas līdz trīs stundas, ir dienas, kad visstiprākais miegs ir tikai ratos un svaigā gaisā, bet pārējā diena tiek pavadīta man uz rokām. Vismaz naktis mums ir ļoti mierīgas un meita ļauj izgulēties. Ēšanas reizes naktī nav vairāk par divām.

Pirmajās dienās nopriecājos, ka Gustavs ļoti viegli uztver māsas ienākšanu ģimenē, bet uzreiz varu pateikt, ka krīze otram bērnam nāk ap mēnesi, kad lien laukā visādas domas par Jauno situāciju. Nedēļas garumā Gustavam bija neizskaidrojamas vēdera sāpes, slikts miegs un pat histērijas, bet lēnā garā skaidrojot, runājot un pavadot kopā laiku, šī krīze tika pārvarēta. Protams, joprojām ir mazliet grūti saprast kāpēc es stundu midzinu māsu un kādēļ man viņa ir uz rokām, kad gatavoju ēst (ar ēst gatavošanu domāju uzliet pienu muslim vai izvārīt olas ), bet tikai tagad sākās tā lielā izpratne, ka nu viss ir - neesmu vienīgais bērns mājā. Bet tagad viss ir labi un mierīgi.

Kopumā mēnesis paskrēja vēja spārniem, patlaban jau rīt 6. nedēļa pēc dzemdībām un esmu sākusi pievērsties aktīvākai ikdienai un pat atlicinu 30 minūtes vingrošanai, bet to es aprakstīšu kādā no nākamajiem blogiem. Pagaidām baudām pavasara saulīti un atgādinam, ka ļoti svarīgi ir palikt mājās. Turamies!