Bēbīšu Klubs: Priekpilnie Ziemassvētki

Ziemassvētku laiks katru gadu lielā daļā ģimeņu ienāk, nesot sev līdzi svinīgāku atmosfēru nekā citos svētkos. Jo kam gan nepatīk gaidīt un saņemt dāvanas? Neatkarīgi no tā vai tās būtu lielas un dārgas vai mazas un mīļas, vai varbūt tikai jauki un silti vārdi. Būtiskākais manuprāt, ka tas mūs vieno, liekot vienam par otru biežāk atcerēties, domāt un sanākt kopā. Jo sevišķi tagad, kad dažāda veida ierobežojumi ir turpinājuši mūs šķirt jau kādu laiku. 

Mums šogad šie svētki ir ļoti īpaši, jo esam sev sagādājuši jaukāko dāvanu. Neskatoties uz nogurumu un negulētajām naktīm, mazais Kristians katram tumšajam mākonim uzliek pa zelta maliņai un atkal liek pasmaidīt. Pilnai svētlaimei, tā vien šķiet, ka pāris reizes pēdējās dienās paspējām noķert arī viņu pasmaidām. Lai gan uz pavisam īsu brīdi, taču pasmaidām. Tas šķita tik saviļņojoši, jo līdz šim likās, ka viņām noklusējumā ir uzlikts “rūguma poda motīvs”. Nezinu, kas tieši lika izlauzties šai grimasei, jo ucinājāmies ar viņu kā parasti, taču tas šķita tik neparasti jauki. Tas šķita kā jauns personīgais sasniegums, jo līdz šim likās, kā gan mazulim, kas prot sazināties tikai raudot un knapi redz tālāk par savu deguna galu, lai iemācam priecāties? Bet tad tas vienkārši un negaidot iznāk virspusē. Ar vīru esam sajūsmā. Nevaram vien sagaidīt, kad varēsim izdzirdēt viņa smieklus un likt tam priecāties par arvien vairāk apkārt esošo lietu šajā viņam neizzinātajā un plašajā pasaulē.