Mazās māsiņas stāsts.

Sākšu ar tādu pagaru ievadu: Mans pēdējais ieraksts māmiņu klubā bija pirms diviem gadiem- tajā brīdī vēl nenojautu, kā mana dzive mainīsies. 

Pēc vīra nāves pagāja vien aptuveni 9 meneši, kad iepazinos ar Kristapu, kurš apgrieza manu un bērnu pasauli kājām gaisā. Bija vasara un patīkama kompānija ar kuru atpūsties - aizbraukt uz jūru, zoo vai paskatīties kādu filmu. Attiecības sākās ļoti strauji un dažādu sakritību rezultātā sākām dzīvot kopā aptuveni divus mēnešus pēc iepazīšanās. Bērniem mans jaunais draugs ļoti patika. Īpaši meitai, kurai tajā brīdī bija gandrīz 8 gadi. Viņa kā pielipusi meklēja uzmanību... Pienāca septembris, tuvojās tēva diena un skolā jau tika par to runāts... Braucot uz skolu kaut kā sākās saruna par to, vai Kristapu drīkst saukt par tēti... Es teicu, ka viņi var saukt viņu, kā grib (bijām jau pàrrunàjuši šo jautājumu, viņš teica ka par to tikai priecāsies). Tajā vakarā, novēlot Kristapam saldus sapņus, viņa pirmo reizi nosauca viņu par tēti. Kristaps iznāca no istabas ar asarām acīs... Dēlam šis jautājums prasīja ilgāku laiku, bet kad viņš sāka Kristapu saukt par tēti, vairs nekad nav saucis viņu vārdā (meitai kā sanāk, man- arī kā sanāk)...

Gaidības: Paralēli visam kas notika mūsu dzīvēs vasarā, sākām runāt par kopēju bērnu. Būtu forši, ja pēc kāda laika mums būtu vēl kāds mazulis. Bet visiem taču ir zināms, ka tā uzreiz tas nenotiks, ja ļoti vēlas, tad bērniņa ieņemšana aizņemt pus gadu, vai varbūt pat gadu... Pareizi? Nē , nepareizi 🤭 ...

Kristaps aiziet uz darbu un pirms darba sākuma atsūta man negatīvu COVID testu, pasmejamies par negatīviem testiem, iešaujas prātā doma, ka jāaizsūta arī negatīvs tests, tā teikt - re, man arī ir 🤭 ... sēžu uz poda un tests ir uz kājas - burtiski desmit sekundes un sāk parādīties otrā svītra.. es uzrakstu SMS - KRISTAP!!! - pēkšņi viņš atzvana (kaut parasti mēs tikai sarakstamies , viņš nez kāpēc sāk man zvanīt). Tā arī uzreiz viņam pateicu ka man ir pozitīvs tests.. apjukums bija gan viņam gan man, bet prieks liels ...

Laikam ejot nolēmām, ka bērna dzimumu uzzināsim dzemdībās. Patiesībā ļoti grūts lēmums un vairs es tā sevi nemocītu. Patiesībā ļoti gribēju meitu, arī vecākā meita cerēja, ka vēderā ir māsa.. izturējām līdz beigām, neuzzinot 💪

Grūtniecība principā arī bija sava veida piedzīvojums, ar diviem covidiem, nepārtrauktu vemšanu un kāzām 34. grūtniecība nedēļā 😂

Dzemdības: 2. jūlija rīts sākās ļoti nesteidzīgi ar čatu Whatsapp jūnija mazuļu grupā, es biju viena no divām meitenēm, kurām mazulis tomēr jūnijā neieradās. Bērni jau atradās laukos, tāpēc īsti jau steigties nebija kur. Tad nu ap 10.30 beidzot kāpu ārā no gultas un sajūtu tādu sapīti. Savilka, bet nekas traks, liekas ka varbūt tādā dīvainā leņķī piecēlos. Nedēļa jau gandrīz 41. Viss notiek dīvaini un ar sāpēm... Ap 10:50 es jau sāku nojaust, ka notiek kaut kāda darbība, nekas īpaši sāpīgs, tā pavelk un viss. Gatavoju brokastis, kaimiņi klauvē pie loga, izeju ārā sasveicināties, kaimiņiene vēl izsaka joku par to ka man tūlīt dzemdēt jābrauc, es tik pasmeju pretī un neko nesaku par to, ka tā jau laikam arī būs. Abi ar Kristapu ienākam mājās ap 11.00 , es sāku just, ka velk diezgan bieži, nu nesāp, bet darbība ir. Ēdam brokastis... Tagad es beidzot paziņoju, ka būs jāsauc ātrie, sākušās dzemdības.. un ko Kristaps? Aiziet nomazgāt traukus... Mans taimeris rāda kontrakcijas ik pēc 2-5 minūtēm, man sākās tā kā neliels stress - saucam varbūt ātros? Kristaps - man dušā jāieiet (laikam viņam stress kaut kādu bremzi ieslēdza 😂). Viņš iznāk no dušas, es saucu ātros- trešās dzemdības,  kontrakcijas nu jau regulāri ar 2 minūšu intervālu. Ātrie lido, tikko kā ienāk, jūtu, ka gar kāju tek... ātrie saprot ka ziepes ir un mani ļoti sāk virzīt uz izeju (uzvilku pampi un mašīnā biju). Kristaps zvana tiem pašiem kaimiņiem, lai ved viņu uz slimnīcu 😂 Kaimiņiem normāls šoks, bet tas tā..

Braucam ar visiem skaņas un gaismu specefektiem uz slimnīcu, ātrajos man ļauj novilkt masku, lai es varu paelpot.. slimnīcā esam gandrīz precīzi 12.00, ļoti ātra reģistrācija, 6cm atvērums, prom uz dzemdību zāli. Tikko paspēju sasveicināties ar vecmāti, viņa man saka, ka jāpaskatās toņi (pat pārģērbties nelika un man jau likās, ka pēc toņiem tad jau paspēšu ne to vien), ienāk arī vīrs, to gan es pati nokomandēju, ka jāpārgērbjas. Tā nu sēžu uz toņiem, gaidu lielās sāpes, koncentrējos uz to kas ir, Kristapam jau pateikts, Tu tikai klusē un netraucē, kad man sāp. Tā arī bija. Sarunas vidū parādīju viņam pirkstu, lai apklust, izelpoju un turpinājām sarunu (tas pirksta žests mums tagad ir tāds ģimenes joks). Vecmāte atnāk un skatās manus toņus, un vaicā: Tev neliekas ka vajadzētu spiest? Nē, neliekas... apskatīsim atvērumu.  LINDA Tev tūlīt jādzemdē. Kam? Man? Nu, nevar būt 😂  guļu ar kājām plati un jūtu, o jā, man jādzemdē 😂 un tad viss notika gaismas ātrumā... Vecmāte saka sss, es kliedzu, ka nevaru, bērns nāk ārā, bladākš, bērns vecmātei rokās. Vecmāte skatās uz mani, es uz viņu.. 😂 abas šokā.. vecmāte vēl nosmej - nu tā, cimdus nepaspēju uzvilkt 😂.. un kas tad mums piedzima? Meitiņa ❤️ liela 4170 un 55 cm... Gulēju tās divas stundas ar bērnu rokās un tā arī nesapratu, kas tikko vispār notika 🤭

Meitu nosaucām par Dārtu un tagad jau viņai ir gandrīz 8 mēneši 🤭

Tāds mums tas stāsts...