Baibas dzemdību stāsts

Domājot par meitiņas dzemdībām, nu jau vairāk kā gadu atpakaļ, vienmēr prātā skan kādas dūlas radību dziesmas vārdi 'vai tiešām es tur maz biju'?

Šī dziesma mani no sirds aizkustināja, bet kā jau daudzas lietas par dzemdībām, arī dūlas vārds ietinies miglas plīvurā. (Bet tā ir ļoti skaista dziesma, katrai sievietei gaidību laikā ieteiktu to noklausīties. Grūtniecība un dzemdības ir tāds Milzu Brīnums un Noslēpums, kurā Dievs mums ļāvis piedalīties)

Kā jau bieži ar pirmo mazulīti puncī, arī es centos ievākt visu iespējamo informāciju, klausīties un lasīt visas grāmatas/video/apmācības/dzemdību stāstus, kas vien bija pieejami... Līdz nogrimu svešu stāstu gūzmā tik ļoti, ka virs manas galvas šķita esam tikai negaisa mākoņi. Biju dzirdējusi par PĒCdzemdību depresiju, bet mani šķietami piemeklēja kas līdzīgs PIRMSdzemdību depresijai, ja tāds termins eksistē. Likās, ka nomācoši lielākais vairums informācijas par dzemdībām (it īpaši pirmajām!) bija izteikti negatīvs - ka noteikti tās būs 2 nedēļas pēc paredzētā datuma mākslīgi jāstimulē, cik ilgas un smagas tās būs (20-30-40h), kādi būs plīsumi un traumas un briesmīgā attieksme un rīcība no medicīnas darbinieku puses, cik šausmīgs ir pēcdzemdību laiks, zīdīšana bieži neizdodas, pasliktinās attiecības ar vīru, nav vairs savas dzīves, ja vispār es un mazulītis izdzīvosim, un vispār, cik brīnišķīgs izgudrojums ir kontracepcija...un vēl Covid 19 visam pa virsu un iespēja, ka manu vīru nemaz neielaidīs dzemdībās... kas man bija VISsvarīgākais... bonusā vēl visi grūtnieču hormoni. Kokteilis tik rūgts, ka maz neliekas. Raudāju bieži un daudz, vienlaicīgi skaidrojot bēbītei puncī, ka viņa nav vainīga pie manām emocijām, ka es viņu mīlu un gaidu. 

Pielipa neliela saaukstēšanās, cerēju, ka tā uz dzemdību laiku pāries. Vēlāk dzirdēju, ka tā bieži gadoties tieši pirms Lielās Dienas. Dienu pirms noteiktā dzemdību datuma no rīta pirmo reizi izdalījumos parādījās pavisam nedaudz asiņu. Nebiju manījusi nekādus gļotu korķus vai ko tamlīdzīgu. Tikai nedaudz koši sarkanu asiņu. Pēcpusdienā bija pirmā sāpīgā kontrakcija - vairākus mēnešus bija bijušas treniņkontrakcijas, bet bez sāpēm. Manā prātā - vēl jāgaida kādas divas nedēļas līdz dzemdībām un ŠIS būs jācieš visu to laiku... es to nevarēšu! Aizgāju paraudāt. Paklausījos svētīgu mūziku Dieva godam, iegāju dušā, centos pagulēt. Darīju visas lietas, kam vajadzētu neīstās kontrakcijas apstādināt. Bet tās turpinājās vēl visu turpmāko pēcpusdienu un pievakari, pilnīgi nesakarīgā režīmā - ik pa stundai/10min/2h/7min/1h...Nu tā, ka neslēdzu kontrakciju skaitītāju un biju pilnīgi pārliecināta, ka nekas TIK Svarīgs nenotiek. Gatavoju tako zupu, ik pa brīdim pašūpojos ar elkoņiem uz galda, lai izelpotu kārtējo sāpīgo kontrakciju un turpināju kaut ko griezt/rīvēt. Atnāca vīrs, sāka labot elektrību. Parasta diena, tikai sāpīgāka. 

Un tad, ap 20:00/21:00 vakarā ar lielu PAUKŠ nogāja ūdeņi. Priecājos, ka tas nenotika lielveikalā pie kases, bet gan man sēžot mājās uz poda. Nav tik daudz tīrīšanas darbu nepieciešams (Atvainojos par detaļām). Tad es sapratu, ka laikam jau man ir PA ĪSTAM sākušās dzemdības. Kontrakcijas un sāpes arī sākās daudz intensīvākas un regulārākas. Aizgāju atgulties un ik pa brīdim smagi izelpoju kontrakcijas. Vīrs vēl joprojām laboja elektrības lietas. Es taču biju stāstījusi, ka pat pēc ūdeņu noiešanas dzemdības var vēl ilgt daudz stundu. Rakstīju savai dūlai, ka nu gan viss ir skaidrs, nogāja ūdeņi. Viņa uzreiz zvanīja, kaut nebijām runājušas, ka viņa man attālināti būs klāt. Nedaudz sakautrējos tā elsot pa telefonu, bet ko nu tur vairs. Viņa iedrošināja gan mani, ka smuki elpoju, gan mazulīti, ka labi turās un, ka mēs drīz tiksimies. Tad lika man pasaukt vīru un prasīja... vai koferi jau mašīnā!? Mēs šokā, vai tad tik drīz jau jābrauc?!...(Cik labi, ka viņa mūs aizveda līdz slimnīcai... attālināti!) 

Viss kā filmās - es ar spilvenu starp kājām uz teju horizontāla mašīnas priekšējā sēdekļa aktīvi dzemdēju, vīrs pie stūres, laižam uz citā pilsētā esošo slimnīcu. Mūsu Zelta Dūla (atklāšu viņas vārdu - Jana Biezā - viņu iesaku visām, vienmēr!) pa telefonu tik slavē mūs, ka esam laba komanda, mēs visi trīs. Vienā brīdī jūtu... spiediena sajūta. Saku Janai. Katram gadījumam jāmaina elpošanas veids, īsās elpas... Tā laikam bija fiziski grūtākā lieta manās dzemdībās - tagad zinu - turēju bēbi iekšā... Es taču neticēju, ka esam jau TIK tālu procesā! Parasti taču aizbrauc uz slimnīcu un tur - 2/3cm atvērums un vilšanās... Man izbrauc pretī nesteidzīgas slimnīcas darbinieces ar riteņkrēslu. Sēžos iekšā. Šķiet, ka ne es, ne kāds cits nespēj noticēt, ka mazulīte tūdaļ būs klāt. Vecmāte mani pārbauda. Es jautāju - cik ir atvērums, kas notiek? Viņa saka, lai tik dzemdēju, viss notiek. Un jau 23:42 piedzimst mūsu Mazulīte, TIK perfekta meitenīte. Un momentā visi negaisa mākoņi ir prom, ir pēcdzemdību saule un mēs iepazīstamies. Viņa ir Brīnišķīga. Mēs kopā to izdarījām! Bez plīsumiem, bez griezumiem, 18 minūtes pirms noteiktā dzemdību datuma. Mans vīrs bija blakus, turēja roku. Arī viņš apjūsmoja mūsu Dāvanu no debesīm. Esam pateicīgi Dievam, ka varam piedzīvot šo Dzīvības Brīnumu kopā. Un viss tālākais jau ir tikai skaistais dzemdību stāsta turpinājums.