Vai viegli būt "2 in 1": mammai un topošajai mammai?

19. Jun 2012, 21:09

Sveikas!

Ar katru mīļu dienu, jūtu, ka nevaru paskriet līdz Armandam, ka uzreiz durās sānā... Ar katru dienu - nevaru lielo bērnu klēpī paņemt.. Arī naktī, uzreiz nevaru "izlekt" no gultas, ja lielais bērns prasās uz poda.

Pēc vakar piedzīvotā, apdomājos - cik tad viegli ir būt topošajai māmiņai un jau mammai.. Ja lielais bērns klausa uz vārdu, tad jau, dorši vien, nekādu problēmu.. bet kurš bērns tad šitā klausa? :D

Tātad: Bijām aizbraukuši ciemos pie manas mammas, kamēr Armandam vēl nav sācies bērndārzs.. Turp braucām ar mašīnu, bet atpakaļ ar autobusiem. Tā jau bērns smuki klausa - iet pa ielu pie rokas, saprot: ja skries prom, tad mamma viņam pakaļ neskries un pašam ir jāuzmanās no mašīnām.. Ja, no Siguldas līdz Rīgai mierīgi sēdēja autobusā, tad tālākais ceļš likās visai murgains. Gribēja autobusā sēdēt klēpī.. Labi - lai sēž, ja vienīgi sēdētu mierīgi! Tiklīdz sāka dīdīties, tā sēdināju blakus, tālāk kā ķēdes reakcija - sākās čīkstēšana! Kad palika garlaicīgi, tad sāka dauzīties... lieki piebilst, ka viss beidzās ar to, ka pārsita lūpu līdz asinīm. Secinājums: ar mazāku bija vieglāk!

Tāpat, man nu jau sāk palikt grūti pieliekties, lai palīdzētu aiztaisīt zandales, kuras pats nevar īsti aiztaisīt...

Priecājos, ka dēls ir tik liels jau izaudzis - jo man ir mazāk rūpju.. ļot daudz ko prot izdarīt pats! Es nestādos priekšā - kā man tagad ietu, ja arī lielais bērns būtu autiņbiksītēs..