Sabučoja un pateica „atā”!

Kad bērniņš vēl nebija pieteicies, jau zināju, ka es ar krūti barošu ilgi. Manī nebija jautājums – vai vispār būt piens, vai mazais mācēs zīst, jo tas šķita pats par sevi saprotams.

Mazais bija tikko ieradies šajā pasaulē, par to drosmīgi un skaļi paziņojot, nolikts uz mammas punča, lielām acīm skatījās, pati biju tik satraukta… Un tad pienāca mirklis, kad mazais pirmo reizi bija jāpieliek pie krūts. Vīrs vēl vecmātei jautāja: „Vai tad tur vispār iekšā jau būs piens?!” Vecmāte nosmaidīja, pielika mazo pie krūts, un viņš sāka zīst tā, it kā šo mirkli būtu gaidījis vairāk par visu – es nejutu ne sāpes, ne bailes, vienīgi lielu laimi!

Bija pienācis gada vecums, bērns vēl kāri zīda krūti. Tajā laikā nekas neliecināja, ka šī nodarbe varētu viņam kādreiz apnikt. Lasīju dažādus viedokļus, kur mammas uzskatīja, ka zīdīšana jābeidz, kad bērns sāk ēst to pašu, ko vecāki, kad sāk staigāt, kad sāk darīt to vai šo. Redzot, ar kādām laimes pilnām acīm mans bērns zīž, es nespēju viņam to laupīt. Arī mani tas netraucēja – netraucēja pabarot sabiedriskās vietās, pa lielam netraucēja arī naktīs barot, netraucēja, ka bērns pats pienāk klāt, pavelk kreklu vai iebāž roku aiz krekla un pasaka, ka grib pupu. Man tas viss šķita normāli un dabiski. Kad manis nebija klāt, bērns mierīgi visu dienu varēja nodzīvot bez pupa, gāja gulēt, modās, ēda visu, ko deva, spēlējās.

Ar vīru bijām novienojušies, ka barošu bērnu līdz 2 gadu vecumam. Viņam nekas it kā nebija pret barošanu, bet tikai teica - iekšēji šķietot, ka bērns esot liels. Es savukārt teicu, ka gribu, lai bērns pats beidz vēlēties zīst, jo viņš taču nedarīs to, ko negribēs. Vīram bija bail, ka tā tas var ieilgt līdz skolas vecumam. Tad nu atradām abiem tīkamu kompromisu – 2 gadu vecums. Ja kāds ārpus mūsu ģimenes esošais kaut ko uzsprieda par ilgo krūts barošanu, tad atcirtu ar reiz izlasītu atziņu par krūts barošanu, ka pirmais gads esot imunitātei, otrais - inteliģencei.

No bērna pusotra gada vecuma kaut kā sanāca tā, ka krūti bērns ēda 2x dienā pēc pamošanās. Biju apņēmusies no Ziemassvētku brīvdienām līdz 2 gadu vecumam (tātad 3 mēnešus) barot 1x dienā pēc pamošanās no nakts miedziņa.

Pienāca Jaunā gada rīts, bērns pamodās, atnāca uz lielo gultu dauzīties. Es, pieradusi, ka viņš no rīta grib pupu, gaidīju, kad nu prasīs, jo pati nekad neuzbāzos. Pagāja minūtes 5, tad minūtes 10, nebija nekādas izmaiņas – bērns dauzījās ar tēti. Tā dauzoties, sega pavilkās nost un atklāja krūtis, bet bērns, to ieraudzījis, pēkšņi sāka smieties un priecīgs teikt: „Pupū!” Nodomāju – nu jau ēdīs. Bet ko bērns? Uzspiež muti pupam, sāk smieties, paceļ galvu augšā, paceļ rociņu un pasaka „Atā, atā!” Tā nu sanāca mīļas atvadas no pupa, Jauno gadu iesākot.

Pirmā diena man bija nedaudz skumja, jo bērns bija izlēmis pupošanos beigt ātrāk, bet no otras puses es priecājos, ka mums viss tik dabiski beidzās – nebija jāpiespiež, nebija jāsmērē sinepes, nebija jādzer pienu samazinošie līdzekļi.

Arī man nekāda diskomforta nebija – piens krūtīs lēnām norima, tā kā zīdīšana tika izbeigta ļoti pakāpeniski.