Lotes pirmais dzīves mēnesis pavadīts!

17. Feb 2012, 17:54

Sveikas māmiņas!

Īpašs sveiciens tām mammām kas savus mazulīšus sagaidīja martā =).

Lai arī dažas naktis ir negulētas šķiet laiks skrien ātrāk nekā parasti. Manai mazajai mīļajai meitiņai jau aprit mēnesītis.

Ģimenē jau esam apraduši ar jauno situāciju, kas ir pakārtota mazās Lotes vajadzībām. Tomēr darba dienas rīti ir nemainīgi jo lielā māsa Paula jāvada uz bērnu dārzu. Diena mums paskrien nemanot , dažreiz jau liekas, ka tās dienas stundas mums ir par īsu jo darbiņi paliek neizdarīti.

Ceļamies ap pusē astoņiem sapucējam lielo māsu uz bērnudārzu, lai tētis var aizvest. Tad abas ēdam brokastiņas, un nomainām sausas bikses. Tad kādu brīdi padzīvojās un ļauj man pašai nomazgāt miedziņu un saposties. Ap pus desmitiem jau atkal actiņas veras ciet un Lote laižas miegā. Šī reize ir tā kad aizmieg pati šūpulītī. Labas miega zāles ir tad, ka es esmu no rīta ļoti čakla un tīru māju, putekļu sūcēja skaņa palīdz aizmigt =) To brīdi, kad mazā guļ, izmantoju lai sakārtotu māju, pārlasītu jaunākās zinās netā un ielūkoto Māmiņu Klubā. Tā viņa noguļ stundu pusotru. Ceļas uz divpadsmitiem lai iestiprinātos. Tad jau es esmu gatava lai izietu pastaigā. Svaigā gaisā pavadām aptuveni divas stundas ja saulīte spīd un ir pietiekami silts.

Lietainajās dienās dzīvojamies pa māju vai vizināmies ar auto līdz veikalam (bet mazā paliek mašīna.). Vai arī, abas divas lielajā gultā guļam saldo miedziņu. Pastaigas laikā guļ, un arī kādu brīdi kad esam ienākušas iekšā. Dažkārt šis laiks ievelkas līdz pat četrām stundām. Kad kārtīgi ir izgulējusies svaigā gaisā arī apetīte ir lielāka. Drīz vien ierodas tētis pārņemt stafeti lai varu aizbraukt pēc māsas uz bērnudārzu pa ceļam veikalā papildināt krājumus, lai var pagatavot vakariņas.

Vakaros Lote prasa vairāk uzmanības, tajā brīdī arī Paula iesaistās un dzīvojās ar viņu. Kad mazā paliek nemierīga Paula skaļā balsī paziņo, ka Lotei gribās pupu vai arī viņai ir kaka :D Ja arī tas nav pie vainas tad tētis panēsā uz rokām. Tikmēr mūsu mājā top vakariņas. Vakara rituāls mums sākas ar īso miedziņu Lotei ap septiņiem ko viss biežāk guļ kādam no mums uz rokām. Tad kopīgi skatāmies vakara seriālu Uguns Grēks. Rindas kārtībā zobu tīrīšana, vakara pasaciņa Paulai. Relaksējoša pelde Lotei vanniņā, lai saldāks miedziņš. Vēlās vakariņas ap pus vienpadsmitiem kas ieaijā nakts miedziņā. Nakts paiet mierīgi ja vakarā ir bijusi vannā. Pirmo reizi ceļas ap trijiem lai iestiprinātos, otro reizi ap pieciem kad mainām pamperu, un uzēdam pupu lai aizpildītu atbrīvoto vietu puncī. Esmu sapratusi, ka ne katru reizi kad mazā iekunkstas uzreiz ir jāņem rokās un jāucina, bet pietiek ar to ka nomainām gulēšanas pozu. Rīta pusē vairs tik ļoti miegs nenāk, ja nu vienīgi mammai vai tētim un punča..... Krūti ēdam ik pēc divām trīs stundām, ēdienreize ilgst 5-8 minūtes. Naktī ēdam līdz trīs reizēm.

Tā paiet mūsu dienas. Pirmajās dienās no slimnīcas gulēšanas režīms bija daudz garāks kas ļāva man pašai atpūsties un izgulties.

Apritot divām nedēļām bijām pie ģimenes ārsta. Apskatīja, nosvēra un konsultēja par attīstību. Pa divām nedēļām bijām pieņēmušās svarā par 500g. Ieteica mums aprūpēt nabiņu rūpīgāk, jo tur bija izveidojusies krevelīte ko vajadzēja izņemt. Mazuļa attīstība noritot labi, notur galviņu uz īsu brīdi, jaundzimušā refleksi vēl nebija izzuduši- tie tuvākajā laikā pazudīšot. Vannot ieteica, pēc mūsu pašu ieskatiem, bet noteikti divas reizes nedēļā un katru dienu veikt apkopi-krociņu iztīrīšanu, nabiņas kopšanu un gaisa peldes dupsim. Nākamā vizīte pēc divām nedēļām. Pagaidām nevaru izstāstīt cik sveram uz mēneša apritēšanu, jo vizīte pieteikta tikai nākamajā otrdienā.

Mūsu attīstības panākumi tika novēroti jau otrajā dzīves nedēļā. Sadzirdēja manu balsi, kas palīdzēja nomierināties. Iespējams mūsu balsis atpazina arī iepriekš, bet tajā dienā to varēja novērot pēc viņas uzvedības. Iestājoties dzīves trešajai nedēļai sāk sekot līdzi kustīgiem priekšmetiem un pagriež galviņu uz skaņas pusi. Atpazīst brīdi kad gatavojamies iestiprināties. Sadzird pati savu balsi. Cenšas veidot skaņas.

Es pati =) jūtos labi, bailes par to kā tikšu galā ar diviem bērniem ir izgaisušas un ikdienas gaita kā apvienot rūpes par abiem ir saplūdusi pati no sevis. Sajūta tāda, ka tas jau būtu iestudēts iepriekš.

Pēc dzemdībām atkopšanās process norit veiksmīgi, fiziski esmu atguvusies vairs nekur nekas nesāp, arī asiņošana beidzās divas nedēļas pēc dzemdībām. Vēl tikai gaidu kad diedziņi izkritīs kas tika uzlikti skaistumam =) Mazliet biju par to satraukusies. Konsultējos par sadzīšanas gaitu un laiku. Vecmāte atzina, ka satraukumam nav pamata, tas varot ilgt līdz pat 72 dienām..... Arī hemoroīdi ir izzuduši. Biju sabijusies, ka dzemdībās vairāk izspiedīšu tos uz āru, bet viss bija kārtībā un arī šobrīd tie vairs netraucē.

Esmu patiesi priecīga, ka krūts barošana mums ir izvērsusies veiksmīgi. Jūtīgās ādas dēļ un krūts jūtīgums mazliet apgrūtināja mums sākuma procesu, sāpēja krūts gali brīdī kad mazā ēda. Sākumā smērēju ziedes, sapratu, ka nekas nelīdz, pārstāju, pārgāju uz gaisa peldēm un pašas piena apsmērēšanu pēc ēšanas, un pozitīvi domu domāšanas =) ātri vien sāpes pārgāja un jau otrās nedēļas gaitā sapratu, ka sāpju vairs nav un krūti iedot nav problēmu. Sākumā bija tāda sajūta, ka tas nekad nebeigsies un jau biju iesaukusi vienu krūti pa r sāpīgo un otru pa ne tik sāpīgu, bet beigās sapratu, ka tās ir manas iedomas, ka pati sevi uz to noskaņoju.... centos pie sevis skaitīt pantiņu – mīļais, siltais pupiņš, garšīgais pieniņš... Sākumā kad mazā vēl nesaprata situāciju kad nu ēdīsim, pie pupa uzvedās kā kurmītis rušinājās un galviņu grieza uz otru pusi jo tur sajuta manu silto plaukstu, tajā brīdī radās mans pantiņš...

Emocionālais stāvoklis ir nostabilizējies, hormoni ir savās vietās, vairs neesmu tik jūtīga, un neuzvelku lūpu par sīkumiem. Tomēr ir kāda lieta par ko grūti runāt un pat nezinu no kā man tas tā ir, vai to varētu nosaukt par pēcdzemdību depresiju vai ko līdzīgu, nezinu, nav tā, ka esmu nospiesta vai nomākta, priecājos par skaisto laiku un prieks darboties pavasara darbos... Varbūt tās ir kādas bailes, kaut kas no pagātnes varbūt, bet pati to nekontrolēju. Viss biežāk tas ir tad, ka mazā ir uz rokām galvā nāk sliktas domas, ka var notikt kas slikts.... un automātiski jau risinu to situāciju- kā rīkotos ko darītu. Kad sevi pieķeru pie domas, kad atkal ar mani tas notiek noskurinos... bet saprotu, ka nespēju to kontrolēt tās domas nāk pašas no sevis. Sajūta ir briesmīga, pat apsveru domu, ka vajadzētu griezties pēc palīdzības.... Vai arī jums ir bijis kas līdzīgs?!

Vēl kam, stingrāk jāievērš uzmanība ir mans „puncītis” pavasaris ir klāt biezās jakas jāatstāj skapī, gribās uzvilkt ko plānāku un, lai justos labi būs jāpastrādā cītīgi =))

Tētis mums ir lepns par abām meitenēm. Nu ir trīs sievietes mājās un vēl mincene. Ar otro bērnu esot pavisam savādāk, vieglāk. Bieži vien viņš mani nomaina palaiž atpūsties, relaksēties. Un lielāku lomu uzņēmās ar Paulu dzīvojoties.

Lielā māsa ir rūpīga un uzmanīga attiecībā uz masu, pati piesakās, ka pieskatīšot un sargāšot. Greizsirdību uz māsu nejūtu, vienīgais viņai ir palikusi jūtīgāka. Parasti tētis jokojās ar viņu un viņa ar jokiem atbildēja un pati „uzprasījās”, bet tagad uz tiem jociņiem visbiežāk apvainojas.

Par četrkājaino mūsu majā arī nav jāsatraucas. Sākumā bija interese nāca vēroja apostīja, izstāstīju mincim, ka nevar bēbīti aiztikt. (bieži vien ar lieko māsu dzīvojoties palaiž arī nagus.) Novēroju, ka mince no attāluma cītīgi vēro mazo, to, ka gultiņā kas kustās un ar ķepu gribēja paķert. Tad gan salamāju, ar to arī pietika tagad ar rezervi aplūko Loti. Mince pa nakti labprāt līdz šim gulēja mums uz kājām, bet nu tagad atnāk paskatās, ka bēbis gultā, apgriežas un aiziet. Vēl laprāt viņa ierušinās pie manis klēpī kad Lote rokās. =)

Apritot mēnesītim uzcepām rolbiskvītu lai atzīmētu.

Tā esam pavadījuši kopīgo LOTES pirmo dzīves mēnesi. Centīšos katru mēnesi uzrakstīt kā mums iet un kā norit mūsu attīstība.