Dažādas zīdīšanas problēmas un to risinājumi

11. Apr 2012, 11:30

Sveiki! :)

Par savu zīdīšanas pieredzi diezgan gari un plaši esmu stāstījusi jau iepriekš, bet tā kā vēl joprojām viss turpinās, vēl joprojām baroju savu meitiņu (1,7 gadi) ar krūti, varu dalīties, kā mums šobrīd iet un kā ir gājis līdz šim.

Jau tad, kad gaidīju mazulīti zināju, ka gribu barot savu bērniņu ar krūti pati. Jau grūtniecības laikā centos sagatavot krūtis šim nebūt ne vieglajam darbiņam. Nekad jau nevar zināt, kā būs, bet tagad varu teikt, ka tas ir grūtāks un sarežģītāks process nekā biju iedomājusies pirms tam. Par spīti visam, tas ir arī ļoti patīkams process (vismaz man tas patīk joprojām). Kad baroju savu mazulīti esmu emocionāli saistīta ar viņu, tas savā ziņā ir arī mīnuss, jo, ja mammai ir uztraukums, tad arī mazulīte ir niķīga, ja mamma priecīga, tad arī mazajai viss ir kārtībā.

Man paveicās, jo mazulīte pirmo maltīti baudīja (spriežot pēc tā, ka šis process patīk vēl joprojām) jau dzemdību zālē. Uzreiz piesūcās kā dēlīte un šī prasme bija rokā. :) Labi, ka dzemdību namā viena no bērnu māsiņām mani pierunāja cīnīties par krūts barošanu, ja vien gribu pati barot. Tā arī sākās mana cīņa par pienu, kura ir vainagojusies ar panākumiem, jo to daru joprojām (tiesa tagad sanāk pupoties tikai no rītiem un vakaros, jo esmu atgriezusies darbā, bet tas, kā liecina mana pieredze, nav šķērslis to darīt arī strādājošām māmiņām).

Sākumā bija sāpīgi krūšu gali, jo krūtis nebija pieradušas. Man līdzēja Bepanthen ziede, kā arī vēlāk PureLan + gaisa peldes.

Kad meita bija mazāka, tad problēmas sagādāja lielais piena daudzums, līdz ar to arī sāpošas krūtis, bet to risināju dodot mazulītei ēst ne pēc režīma, bet pēc pieprasījuma. Pieprasījums bija un gana bieži. :)

Vēl viena lieta, kas skāra arī mani/mūs – piena krīze, kad liekas, ka krūtis tukšas un piena nav. Risinājums, ko mēs pielietojām – biežāk liku meitu pie krūtīm + daudz dzēru ūdeni un fenheļa vai ķimeņu tēju.

Nepareizs satvēriens + saplaisājis krūts gals (parasti tikai viens). Tāpat turpināju barot mazo arī ar sāpīgo krūti ciešoties no tā, ka bija nenormālas sāpes. Ko darīju lietas labā – smērēju krūti ar pieminētajiem līdzekļiem – Bepanthen un PureLan, kā arī sekoju līdzi, kā meita krūti satver. Ja nav pareizs satvēriens, tad liku pirkstu lūpu kaktiņā, ņēmu pupu no mutes ārā un mēģinājām vēlreiz. Par pareizu satvērienu sīkāk šeit: http://lv.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=135.

Dažas reizes ir bijušas situācijas, kad viena no krūtīm ir cieta, sāpīga, sarkana jeb radies tā saucamais piena kanāliņu nosprostojums. Pārsvarā tas bija bez temperatūras. Vislabākais pumpītis šajā un arī mastīta gadījumā ir un bija bērns (viņa mutīte). :) Tas arī man vienmēr ir palīdzējis + vēl pati atslaucu, cik nu tas sanāk (te liela nozīme ir labam un kvalitatīvam krūts pumpītim) + lieku kāpostlapu pie krūts + barošanas poza no paduses (par to un citām pozām vairāk šeit), kā arī noderēja citi padomi, pat vingrojumi, kas izlasāmi šeit.

Reizēs, kad ģimenes ārste teica, ka meitai nav pietiekams svars (šo neņēmu vērā, jo abi vecāki neesam lieli, bez tam meita vienmēr ir bijusi ļoti aktīva), nepadevos un neatmetu zīdīšanu, bet sazinājos ar zīdīšanas konsultanti no kkm.lv (Paldies arī manai personīgajai zīdīšanas konsultantei Baibai!), sekoju viņu norādījumiem, ka bērns jābaro ar krūti biežāk (ja neceļas naktī, tad pašai jāmodina – šo es nožēloju, ka paklausīju, jo pēc tam es sabojāju gulēšanas režīmu pavisam) skaitīju bērna čurāšanas reizes (jābūt vismaz 12 diennaktī), palielināju piena daudzumu ar šķidruma uzņemšanu (fenheļa tēja, ūdens).

Kā vēl vienu problēmu, ar ko saskārāmies bija pieniņa atgrūšana. Tas ilga vismaz līdz 6 mēnešiem. Palīdzēja tas, ka pirms ēšanas liku pagulēt uz vēderiņa, pēc ēšanas bērnu centos turēt stāvus, kā arī kad tas bija jau par traku, nomainīju barošanas pozu uz guļus pozu. Pēc 6 mēn. atgrūšanas vairs nebija.

Man gan īsti nebija šī problēma ilgstoši, bet vienu brīdi tomēr bija – bērns kož pupā. Ar to cīnījos tā, ka diezgan nepārprotami (bez smiekliem un amizēšanās, lai saprot, ka tā nav spēle) norādīju, ka man sāp un vairāk šī problēma neatkārtojās.

Vēl viena īslaicīga problēma bija atteikšanās no krūts, kādā reizē tas bija koliku dēļ, kādā reizē, kad mazajai bija iesnas utt. Risinājums katrā gadījumā bija savs, bet es turpināju piedāvāt krūti. Par atteikšanās iemesliem un kā to risināt vairāk ir šeit. Īsto atteikšanos vēl neesmu piedzīvojusi, bet ceru, ka meita pavisam drīz pateiks pupiņam ATTĀ! pati (ja tas līdz 2 gadiem nenotiks, mēģināšu atradināt pati – tas gan ir daudz nepatīkamāks un traumējošāks process, nekā, kad bērns pats atsakās).

Lai izdodas izbaudīt ikvienai māmiņai šo, manuprāt, tik ļoti skaisto, mīļo un emocionālo nodarbi! :)

Maija