Nr.2. MONTA: laime ir ne vien apskāvusi, bet arī ievilkusi sev klēpī

Ievas_mamma
Ievas_mamma 10. janvāris 2017 20:25
311

“Laime vispirms atnāk pie tiem cilvēkiem, kas vismazāk pēc tās tiecas un vismazāk par to domā. Laime nav meklējumu objekts, bet stāvoklis, kuru mēs izjūtam. Tai ir jāseko nevis jāved mūs. Tai ir jāpārņem mūs nevis mums to jāiegūst.”, tieši šādi skan, manuprāt, vispatiesākais citāts par laimi. Es pati nespētu labāk noraksturot to mirkli, kad attopies sēžot un muļķīgi smaidot. Tas ir tas maģiskais brīdis, kad saproti, ka esi laimīgs, ka laime pati ir tevi uzmeklējusi un cieši apskāvusi.

20170110202220-22974.jpg20170110202249-42326.jpg20170110202451-79883.jpg20170110202509-75331.jpg
Mani, Montu Zīli, 20 gadus vecu jauno māmiņu no Dobeles, laime ir ne vien apskāvusi, bet arī ievilkusi sev klēpī, kur tieku auklēta. Es esmu apdāvināta ar dažādiem talantiem, plašu sirdi, veiksmi un vislabākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Mani sapņi mazpamazām kļūst par realitāti, visi priekšā liktie šķēršļi mani dara daudz gudrāku un spēcīgāku, tie mani priecē tikpat ļoti kā veiksmes un iekarojumi. Es arvien labāk spēju plānot savu laiku, kā rezultātā es paspēju vairāk – vairāk dot un vairāk gūt. Taču nekas un neviens nespēj “pārsist” to laimi, ko manā dzīvē ir ienesusi meita. Tagad visa mana skriešana, laimes meklēšana un iedomātais prieks liekas tik muļķīgi, - īstā laime atnāca pati 2016. gada 23. septembrī; plkst. 14.13, 4.598 kg. smaga un 59 cm. gara. Atnāca, lai darītu mani patiesi laimīgu un iedvesmotu.

Meitiņas dzimšana manī mainīja vēl kaut ko – es sapratu, ka varu. Tā arī teicu pēc dzemdībām – liekas, ka tagad spēju visu. Vēlāk es ātri atguvu mīlestību pret savu ķermeni, sapratu, ka protu mīlēt un aprūpēt meitiņu, ka man tas sanāk tik dabiski… Tikpat dabiski sāku mīlēt sevi, beidzot pārstāju sevi nemitīgi kritizēt. Dalība projektā būs kā galapunkts šajā ceļā uz sevis mīlēšanu. Svinības.

Spilgtākais laimes brīdis… Noteikti dzemdības, mūsu maģiskā satikšanās. Bet tas vairs nebūtu interesanti – tik iepriekš paredzami. Tad nu minēšu to vakaru, kad braucu autobusā uz mājām un raudāju. Par ko? Raudāju no sajūsmas, saviļņojuma, no emociju pārpilnības. Raudāju, jo braucu mājās no pirmā randiņa ar draugu, tagad jau manas meitiņas tēti. Kas šajā randiņā bija tik īpašs? Nekas… Īpašs bija tas, ka tas vispār notika. Līdz tam mums bija garš ceļš noejams, daudz asaru, nosodījuma, šķēršļu un emociju. Nepiemērotas vietas un laiki… Un tad, pēc pusotra gada gariem emociju džungļiem mums bija pirmais īstais randiņš. Un tas bija tik skaists… Braucot tajā autobusā es zināju, ka beidzot viss ir nokārtojies. Es beidzot atbrīvojos no neziņas nomācošās nastas un gremdējos mūsu mīlestībā… Otrreiz tā vairs nekad neesmu jutusies.
Uzreiz pēc cilvēkmīlestības un atkarības no dažādām emocijām manā dzīvē nāk mīlestība pret ēdienu. Ēdiens apskauj no iekšpuses, samīļo. Kuri ēdieni ir tie baudāmākie? Viennozīmīgi tā ir gaļa. Jebkāda, vislabāk maiga, mutē “kūstoša”. Kartupeļi, ne jau par velti mūsu, latviešu, maizīte. Nespēju atteikt gardiem cepumiem un piena šokolādei ar riekstiem, arī saldējumam. Ik pa laikam tik ļoti sakārojas apelsīni, ka esmu gatava uz visu, lai dabūtu kaut daiviņu. Un tas sagādā baudu. Tāpat kā iespēja uzvilkt garu vakarkleitu, aplikt skaistu kaklarotu, iekarināt mirdzošus auskarus ausīs. Manā skapī mazā maisiņā stāv salocīta mana garā, skaistā tumši zilā vakarkleita. Uzvilku tikai vienreiz pirms diviem gadiem. Ik pa laikam to pārcilāju, pasapņoju, atceros savu vidusskolas izlaidumu, balli pēc tās... Mazliet skumji – nav iemesla svinībām.
Laba filma gan ir tāds mazo svētku iemesls. Mūža laikā esmu redzējusi daudz labu filmu, vislabākās ir drāmas. Mīļākā? “Zaļā jūdze”, tā ir filma par tīru, patiesu sirdi, labestību, ļaunatminību un skarbumu. Tā ir filma par dzīvi. Vēl mani aizkustina “Vaina ir mūsu zvaigznēs”, “Kačiko”, “Piezīmju grāmatiņa”, jā, arī “Kuprainais Kalns”, aizkustina vairāki romantiskie vesterni, drāmas par senām karalistēm, piemēram, “Boleinu meitas”. Arī mūzika viegli skar manas dvēseles stīgas, visvieglāk mani ir saraudināt ar Adeles un Sia dziesmām. Par manas dzīves himnu ir kļuvusi Sia dziesma “I’m alive”, svarīgas ir arī vairākas latviešu dziesmas, vistuvākā – klasiskā “Saule, Pērkons, Daugava”. Jautāsiet, kāds tam visam sakars ar laimi? Laime nav prieks, manu laimi vij patiesuma un saldsērības stīgas. Emociju bagātas filmas noskatīšanās vai dziesmas noklausīšanās man liek raudāt, pārdomāt savu dzīvi un justies laimīgai.
Tieši tāda ir laimes krāsa – caurspīdīgā, mirdzošā asaru krāsa. Tā iekrāso sirsnīgas un patiesas sarunas, visīstākos smieklus un brīnišķākos vientulības brīžus, kad tu pēkšņi saproti, cik daudz tev ir dots… Laime ir vistīrākā no krāsām.

20170111085000-64836.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 11. janvāris 2017 11:27 agnete8

Jā, tiešām tā šobrīd jūtos. Meitiņa sākusi velties, smieties, un es tikai sēžu, skatos, kā viņa aug, priecājas... Šajos brīžos ir tik daudz laimes... Un arī mani priecē rokdarbi! (Y) Tāpat kā iespēja rakstīt šeit, Māmiņu klubam. It kā sēžu mājās, taču nejūtos viena. :)

agnete8 11. janvāris 2017 07:48

Skaisti raksti,bagāta valoda.Var just,ka esi gatava samīļot visu pasauli.Arī man šobrīd ir tāds laimes stāvoklis ,ka dvēsele lido un ikdienas mazie sīkumiņi priecē.Mana laime -divi rakari 3,6 un 1,6 gadu veci.Ikdienas prieciņi-spēka avots rokdarbiņi.

Ievas_mamma 10. janvāris 2017 20:41

Fotoattēli tā "patizli" ielikās, nesanāca kā gribēju, bet, diemžēl, rakstus rediģēt nav iespējams...:$