Vai vientulība ir jaunās māmiņas pavadone?

Šorīt, sēžot un prātojot par sava vakardienas sliktā garastāvokļa cēloni, sapratu, ka tā ir vientulība.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka, esot mājās ar meitu, man nav iemesla sūdzēties par vientulību. Es atļaušos nepiekrist. Ja grūtniecības pēdējā mēnesī, kad īsti vairs nekur negribējās doties, es regulāri sūdzējos gan par garlaicību, gan vientulību, tad šobrīd varu teikt, ka pirmā ir uzveikta viennozīmīgi – nav tāda brīža, kad sēdēt un domāt par to, kā lai aizpilda “brīvo laiku”. Jo tāda nav. Taču tā skumjā vienatnes sajūta gan neatstāj…

Tad nu aizdomājos – vai tā jūtamies mēs visas? Droši vien. Nu, vismaz lielākā daļa, gan jau ir kāda, kura “paķer bērnu padusē” un skrien pa pasauli uz nebēdu. Katram savs.

Manuprāt, piedzimstot bērniņam, uz kādu laiku “nomirst” mūsu sabiedriskā dzīve. Un tā tam arī ir jābūt, ar to mēs rēķināmies jau iepriekš. Tas ir skaists, mierpilns un harmonisks mūsu dzīves posms, kurā izjūtam vēlmi dāvāt tam mazajam bumbulim mīlestību un mieru, izveidojot “ligzdiņu” mājās. Pastaigas ir viena lieta, tās ir vajadzīgas un patīkamas mums abām. Bet ciemošanās svešā mājā jau ir kas cits, pat, ja tie ir radi. Protams, nevar jau 12 mēnešus neiziet no dzīvokļa, un tā arī nav jādara. Taču reizēm man liekas, ka no šādām ciemošanās reizēm es nogurstu vairāk, nekā tas bērniņš. Visu laiku prātā domas “ja nu sakakājas; dzīvoklis pilns – kur lai pabaroju; kur lai apguldu, roka jau tirpst.” Un, nedod Dievs, viņai uznāks svešā vietā tā mistiskā, histēriskā raudāšana – tad man nervi čupā pavisam! Gribas viņu paķert, ielikt ratos un “Visu labu!” Nē, ciemoties ar bērnu, vismaz tik mazu, man nepatīk.

Vislabāk ir mājās, kur viss ir pa ķērienam, un bērniņš omulīgi jūtas. Tāpat mājās ir mūsu brīnišķīgais tētis – mans labākais draugs un kompanjons. Man bija tik ļoti paveicies, ka meitiņas 5 mēnešus īsajā dzīves laikā, vismaz 2 no tiem viņš dzīvojās pa māju ar mums abām. Ai, kas tā bija pa idilli! Mēs trīs, noslēgušies no visas pasaules. Bet tad arī mūsu mājās ienāca skarbā dzīves realitāte – vīrietim ir jāiet uz darbu. Un tagad ir brīži, kad saprotu, ka gribu no viņa daudz vairāk laika un uzmanības, nekā viņš vispār ir spējīgs man dāvāt.

Cik veiksmīgas ir rīdzinieces! Ir iespēja tikties ar citām mammām, apmeklēt dažādus kursus kopā ar bērnu. Esmu no mazas pilsētas, šeit nenotiek nekas. Mašīnas man nav, autobusā pārvadāt zīdaini nevēlos. Visu vēl sliktāku padara tas, ka šajā pilsētā man nav draugu, arī radus atstāju tur, kur dzīvoju agrāk. Un tad ir tādi brīži, kad gribās apsēsties un nopietni ar kādu aprunāties, bet neviena nav. Interesanti ir tas, ka tad, kad kāds tomēr atbrauc ciemos, gribu, lai vairākas dienas pēc tam neviens mūs “netraucē”.

Man patīk sēdēt mājās ar bērniņu. Un man patīk būt mammai. Tas ir tik skaists laiks, kas skrien neiedomājami ātri. Pat nepamanīšu, cik ātri pienāks tas brīdis, kad es atkal gribēšu, lai viņa atkal ir maziņa, un es mierīgi varu sēdēt mājās un just, kā manās rokās guļ visa pasaule...

Raksts nekādā veidā nav sūdzība! Tas ir par to, cik interesanti daba ir iekārtojusi – no vienas puses tu jūties vientuļa, taču tajā pašā laikā tā pa īstam negribi nedz kaut kur doties, nedz kādu satikt. Tā vien liekas, ka vientulība ir jaunās māmiņas pavadone…

P. S. Foto no personiskā arhīva - bija laiks, kad paķēru fotoaparātu un devos, kur acis rāda. :) Vienā no šādām reizēm tapa šī bildīte. :)