Vai vientulība ir jaunās māmiņas pavadone?

Ievas_mamma
Ievas_mamma 17. februāris 2017 10:45
4516

Šorīt, sēžot un prātojot par sava vakardienas sliktā garastāvokļa cēloni, sapratu, ka tā ir vientulība.


Ir cilvēki, kuri uzskata, ka, esot mājās ar meitu, man nav iemesla sūdzēties par vientulību. Es atļaušos nepiekrist. Ja grūtniecības pēdējā mēnesī, kad īsti vairs nekur negribējās doties, es regulāri sūdzējos gan par garlaicību, gan vientulību, tad šobrīd varu teikt, ka pirmā ir uzveikta viennozīmīgi – nav tāda brīža, kad sēdēt un domāt par to, kā lai aizpilda “brīvo laiku”. Jo tāda nav. Taču tā skumjā vienatnes sajūta gan neatstāj…


Tad nu aizdomājos – vai tā jūtamies mēs visas? Droši vien. Nu, vismaz lielākā daļa, gan jau ir kāda, kura “paķer bērnu padusē” un skrien pa pasauli uz nebēdu. Katram savs.


Manuprāt, piedzimstot bērniņam, uz kādu laiku “nomirst” mūsu sabiedriskā dzīve. Un tā tam arī ir jābūt, ar to mēs rēķināmies jau iepriekš. Tas ir skaists, mierpilns un harmonisks mūsu dzīves posms, kurā izjūtam vēlmi dāvāt tam mazajam bumbulim mīlestību un mieru, izveidojot “ligzdiņu” mājās. Pastaigas ir viena lieta, tās ir vajadzīgas un patīkamas mums abām. Bet ciemošanās svešā mājā jau ir kas cits, pat, ja tie ir radi. Protams, nevar jau 12 mēnešus neiziet no dzīvokļa, un tā arī nav jādara. Taču reizēm man liekas, ka no šādām ciemošanās reizēm es nogurstu vairāk, nekā tas bērniņš. Visu laiku prātā domas “ja nu sakakājas; dzīvoklis pilns – kur lai pabaroju; kur lai apguldu, roka jau tirpst.” Un, nedod Dievs, viņai uznāks svešā vietā tā mistiskā, histēriskā raudāšana – tad man nervi čupā pavisam! Gribas viņu paķert, ielikt ratos un “Visu labu!” Nē, ciemoties ar bērnu, vismaz tik mazu, man nepatīk.


Vislabāk ir mājās, kur viss ir pa ķērienam, un bērniņš omulīgi jūtas. Tāpat mājās ir mūsu brīnišķīgais tētis – mans labākais draugs un kompanjons. Man bija tik ļoti paveicies, ka meitiņas 5 mēnešus īsajā dzīves laikā, vismaz 2 no tiem viņš dzīvojās pa māju ar mums abām. Ai, kas tā bija pa idilli! Mēs trīs, noslēgušies no visas pasaules. Bet tad arī mūsu mājās ienāca skarbā dzīves realitāte – vīrietim ir jāiet uz darbu. Un tagad ir brīži, kad saprotu, ka gribu no viņa daudz vairāk laika un uzmanības, nekā viņš vispār ir spējīgs man dāvāt.


Cik veiksmīgas ir rīdzinieces! Ir iespēja tikties ar citām mammām, apmeklēt dažādus kursus kopā ar bērnu. Esmu no mazas pilsētas, šeit nenotiek nekas. Mašīnas man nav, autobusā pārvadāt zīdaini nevēlos. Visu vēl sliktāku padara tas, ka šajā pilsētā man nav draugu, arī radus atstāju tur, kur dzīvoju agrāk. Un tad ir tādi brīži, kad gribās apsēsties un nopietni ar kādu aprunāties, bet neviena nav. Interesanti ir tas, ka tad, kad kāds tomēr atbrauc ciemos, gribu, lai vairākas dienas pēc tam neviens mūs “netraucē”.


Man patīk sēdēt mājās ar bērniņu. Un man patīk būt mammai. Tas ir tik skaists laiks, kas skrien neiedomājami ātri. Pat nepamanīšu, cik ātri pienāks tas brīdis, kad es atkal gribēšu, lai viņa atkal ir maziņa, un es mierīgi varu sēdēt mājās un just, kā manās rokās guļ visa pasaule...


Raksts nekādā veidā nav sūdzība! Tas ir par to, cik interesanti daba ir iekārtojusi – no vienas puses tu jūties vientuļa, taču tajā pašā laikā tā pa īstam negribi nedz kaut kur doties, nedz kādu satikt. Tā vien liekas, ka vientulība ir jaunās māmiņas pavadone…


P. S. Foto no personiskā arhīva - bija laiks, kad paķēru fotoaparātu un devos, kur acis rāda. :) Vienā no šādām reizēm tapa šī bildīte. :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 18. februāris 2017 08:48 laura.

Jā, domāju, kamēr mammīte vēl nav atgriezusies darbā, bet mazais jau iet dārziņā, tā vientulības sajūta tiešām var piezagties ātri vien. Tādā ziņā piekrītu, man te vismaz ir kāds, ar kuru paviļāties un pabļaustīties. :D :)

laura. 18. februāris 2017 00:22

Es tūlīt atsākšu darbu,meitai 2.8. Tikko palaidu dārziņā,pirmo laiku uz pāris stundam dienā. Lūk tā ir vientulības sajūta, ka atnāku mājās,bet tur tukšs. Tik ļoti gribas,lai viņa maza,visu laiku man blakus. Varam gulēt kopā diendusas,iet pastaigās, mīļoto viņu.

pandulaacis 18. februāris 2017 00:03

P. S. Es bērnus slingoju, tāpēc man nebija šis "es nekur netieku ar zīdaini" - mēs gājām visur, vasarā vispār bija kaifīgi, jo nebija jāstreso, ka bērns, piesiets man klāt, sasvīdīs iekštelpās - humpalas ķemmējām, garās pastaigās gājām, koncertus apmeklējām utt.

pandulaacis 18. februāris 2017 00:01

Man nebija vientuļi ne ar 1, ne ar 2 (es kopumā 4, 5 gadus pēc kārtas pavadīju mājās ar bērniem) :) Bet es visu laiku kaut ko darīju - rakstīju vai bildēju, blakusnodarbes mammas lomai bija. Vientuļi ir tagad, kad viņi ir dārziņā (jo es strādāju mājās) un liekas tā jancīgi vienai kkur iet, kko darīt - nekāda prieka :D Parasti BKA atver mammām radošo čakru - nez, paadi, patamborē, pakrāso mandalas - izmēģini kaut ko, kas nav darīts vai kas palicis novārtā, varbūt radīsies lieliskas idejas, kā attīstīt kādu no hobijiem vai tamlīdzīgi.

marika21 17. februāris 2017 23:20 Ievas_mamma

Izvietojat Jūs arī paziņojumu, gan jau, ka kāda mamma atsauksies un beigās vēl izrādīsies, ka no kaimiņu mājas. Veiksmi!

Ievas_mamma 17. februāris 2017 17:42 marika21

Vai cik forši! Man arī tā gribētos. :)

princesemince 17. februāris 2017 15:42

Kāda jau te minēja, ka pietrūkst parunāšanas ar citu pieaugušo. Vīrs darbā izsmēlis dienas limitu, tieši viņš izbauda ņemšanos ar bērniem, es labprāt gribētu paklausīties kaut ko tik banālu kā, cik pavadzīmes saķēpāja. Laikā kad strādāju, vakari tik harmoniski kā vīram izdodas, arī nebija, jo bija jāsteidz mājas solis. Es negaužos un nejūtos tā baigi nelaimīga, drīzāk pateicīga, ka ir iespēja būt bērniem mājās, taču tikai ar bērnlietām būt galvā nodarbinātai... gribas paralēli pieaugušo dzīvi :)

kerstyna 17. februāris 2017 15:36

Mjā...
Man kā vientuļniecei pēc dabas dzīvošanās mājās ar bērniem un nekur neiešana bija kā liela svētība. Man nepatīk burzma un cilvēki (laikam tāpoēc, ka darba gaitās ir jāsastopas ar pārk daudziem un visādiem) . Es arī bez bērniem nemīlēju sabiedrību, tā kā man šī nosacītā atšķirtība no sabiedrības nekādi neuztrauca.

baibms 17. februāris 2017 15:29 mamma88

Jā, ... tikai Rīgā ir vairāk par 6 kafejnīcām , vairāk par 1 lielveikalu, vairāk par nulle teātri utml, vairāk arī aktivitāšu kopā un bez mazuļiem... un jā, lai reāli atrastu aukli arīiespēja lielāka Rīgā, kaut vai ,lai aizdotos vīna glāzi nobaudīt uz Rīgu.
Man patīk, kur dzīvoju, bet Rīga man šausmīgi pietrūkst, it īpaši, kad nav smuks laiks. Un nerunāsim par nopietnākām tēmām kā ārstu pieejamība, kad pediatrs ir ekstra.
Es nežēlojos, ceru, ka tā netieku uztverta. Vienkārši ir citādāk.

lauvinja 17. februāris 2017 15:05

Ievies pastaigu draudzeni - sākumā stumdīsiet kopā ratus, pēc tam dalīset rotaļlaukumu. Vai tas būs īslaicīgs projekts vai ilgākam laikam, sapratīsi laika gaitā. Meklēt var netā vai ieleic sludinājumu vietējā avīzē.

marika21 17. februāris 2017 14:52

Man bija tieši tāpat - radi un draugi citā pilsētā, vīrs darbā un es viena mājās ar meitu. Dzīvoju mazā ciematiņā Pierīgā. Kādu dienu pie mūsu vienīgā veikaliņa durvīm parādījās zīmīte, ka viena mamma meklē kompanjonu pastaigām. Sākām sazināties un gala rezultātā bijām ap 15 mammām. Sākumā tikāmies kopīgām pastaigām 1x nedēļā, izveidojām sava ciemata māmiņu klubu. Pienāca pavasaris un gājām kopā ārā vingrot pat 4-5x nedēļā, rīkojām tējas pēcpusdienas. Bērni mums jau iet kopā dārziņā, bet mēs, mammas tāpat atrodam laiku satikties un papļāpāt.

Ievas_mamma 17. februāris 2017 14:31 senaz

Jā, trūkst pieaugušo. Bērns dod ļoti daudz, taču pieaugušais dod ko pavisam citu. ;)

Ievas_mamma 17. februāris 2017 14:30 aance

Tieši tā! Ir sajūta, ka raujos uz pusēm - gribu gan nepazust no "aprites", gan būt mierpilna mamma mājās savam mazulim, lai viņa zina un jūt - mamma ir blakus un nekur nepazudīs. :) Elionoeri ļoti precīzi uzrakstīja - ir nelielas bailes, kur mēs atgriezīsimies, kad bērns būs izaudzis? Vai draugi vēl būs turpat? Vai cilvēki atcerēsies mūs kā atraktīvas un attapīgas personības, vai tomēr uztvers mūs kā mammas, kuras tikko izlīdušas no tumšas alas?

īgLa 17. februāris 2017 14:23

Un man šķiet,ka ar zīdaini ciemos vēl tīrais nieks,kā ar gadu vai pusotru gadu vecu bērnu :D
Bet vispār,neteikšu,ka patīk iet ciemos,ja tie ir radi,tad to izmantoju,lai drusku atpūstos-mazo izklaidē omes,tante. Pašai gan patīk uzņemt viesus,savā vidē,tāpēc varbūt arī nav tā vientulības sajūta,jo nedēļas nogalēs ir kāds ciemiņš.

senaz 17. februāris 2017 14:18

Es arī esmu ar savu jaundzimušo mājās, man patīk būt mammai, kā te jau citas saka. Un tomēr izjūtu vientulību. Vakaros kad atnāk vīrs, izprašņāju viņu par visu. Pat par to, kas notiek Lv un ārzemēs, jo viņam pa dienu ir laiks palasīt ziņas atšķirībā no manis. Man ļoti patīk pusdienlaikā kaut uz 5min satikt draugus-dzīvoju Rīgas centrā un tepat arī draugi strādā. Gaidu siltāku laiku, kad beigsies vīrusu laiks un plānoju apciemot savus kolēģus un vismaz reizi nedēļā iet pusdienās ar draudzeni, bebi atstajot ratos pagulēt. Man pietrūkst pieaugušo klātbūtne lai gan tā arī ļoti nogurdina...
Visu laiku gribētos dzīvot laukos. Un tgd sāku domāt-bet tur taču man pat nebūs draugi pie kā aiziet pusdienlaikā....

aance 17. februāris 2017 14:12

Paldies, ļoti jauki uzrakstīts! Sajūtas ir tieši tādas :) Gan pasaule vakar, gan šodien - abas ir īstas. Tikai apjukums - kā gan es varu būt gan tā, sabiedriskā būtne, gan tā mierīgā, bērna klātbūtnes un raižu piepildītā....

agato4ka 17. februāris 2017 13:54

Ehhh... es esmu tik laimīga, ka beidzot es visur varu teikt "nē, nebūšu, man mazais, nav ar ko atstāt".
Vairs nevajag meklēt atrunas (jo tiešs "paldies, bet es negribu parasti neder)., kā kaut kur neietu vai nepiedalītos.
Nesaprotu, kā var būt vientuļi ar mazo. Visu ko darīt, visu ko viņam stāstīt. Tur ne tikai garlaicīgi, bet arī vientuļi (manuprāt) nav iespējams.
Protams, visi esam dažādi, bet ja tik svarīga ir sabiedriskā dzīve, varbūt sākt veidot to pašam?
Nu neesi takš viens tajā pilsētā, caur pašvaldību vai FB atrodi cilvēkus, kas ir ar tevi uz viena viļņa, tā atrodi draugus.
Es esmu priecīga par mieru, es labprāt no Rīgas dotos kaut kur tàlàk, kur lauki, kur savs mežs un zemes pleķis. :)
Atrodiet mieru sevī un būs tā laime :)

mamma88 17. februāris 2017 13:33

oijjj...un par to čakaru tik zināmas sajūtas. Manā dienas plānā ir iziet pastaigā ar bērniem, bet tāds slinkums ar visu to ģērbšanos un tad vēl ratiņu nešanu pa kāpnēm lejā. Liekas, ka tas no manis paņem visu enerģiju pēc kārtējās ngulētās nakts...aiiii, bet nu tuliņ jau došos:D

Ievas_mamma 17. februāris 2017 13:29 elionoreli

Tu mani esi ideāli sapratusi! :) Un, starp citu, es arī iedomājos par ciemošanos pie kaimiņiem. :D
Manuprāt, tam, cik daudz bērniņu mammai ir, ir liela nozīme. ;) Tās, kuras min, ka ir 2 bērnu mammas, jūtas mazlietiņ savādāk nekā es. Domāju, tas tāpēc, ka ar vecāko bērnu var kaut nedaudz, bet tomēr parunāties. :) Tās, kuras sēž mājās ar vienu mazu bebuku, sapratīs to sajūtu, kad sēdi bērniņam blakus, kamēr viņš spēlējas ar grabuli, un skaties ārā pa logu. Var jau grabināt to grabuli, smaidīt un bučot to mazuli, bet pienāk brīdis, kad pielavās tā vientulības sajūta. ;)

mamma88 17. februāris 2017 13:29 princesemince

Ļoti precīzi. Var mīlēt stipri un vienlaikus nenormāli dusmoties. Var iziet cilvēkos viens, bet ar galvu būt mājās utt.

mamma88 17. februāris 2017 13:25

Par rīdziniecēm gan ir uzpūsta ilūzija. Šeit ir tas pats kas visur, tikai te ir Rīga.

zacc 17. februāris 2017 13:09

ļoti precīzi aprakstīji to sajūtu - ka gribas doties kaut kur un tajā pašā laikā negribas, kad iedomājies to čakaru.

Jā, Rīgā citas mammas sameklēt domubiedru grupās ir vieglāk, piekrītu. Bet kursi kopā ar bērnu? Kas tie tādi? :D Nu labi, bēbīšskoliņas un citi bēbīšu-mazulīšu. Pateikšu godīgi - minētās iespējas man nesniedz to vajadzīgo gandarījumu, kas atsvērtu neērtību doties. Man visvairāk pietrūkst tieši PIEAUGUŠO pasākumu BEZ kārtējās bēbīšu un mazulīšu tēmu pārmalšanas. Pat Māmiņu kino repertuārā tās filmas, kuras es visvairāk gribētu redzēt, neparādās.

Apmēram reizi mēnesī dodos uz kādu koncertu, teātri vai vakaru ar draugiem. Tas ir kā svaiga gaisa malks.

baibms 17. februāris 2017 12:53

Cilvēks var justies vientuļš arī tad, ja apkārt ir baru bari un notikumi pēc notikumiem. Te nav runa par pienākumiem un dienas dinamiku.
Es jūtos līdzīgi, ir forši, tomēr kā pieaugušam kas trūkst... varbūt tādēļ skrienu tik aktīvi uz brančiem, kur man ir sajūta, ka parūpējas par mani, izrauties sabiedrībā uz tik ilgu laiku, cik man tas ir nepieciešams ... un zinot, ka nākammēness būs otra atvasīte , ir pat tāda sajūta, ka esmu kā no ķēdes norāvusies, jo apzinos, ka uz kādu laiku būšu dzīvotāja pa mājām. Nesūdzos, et būs vienkārši citādāk un es arī uzskatu, ka ar maziņo līdz min .6 mēn nav ko apkārt sabiedrībā skraidīt, kamēr visas potes nav saņemtas.
Kopš no Rīgas pārvācos, sajutos vairāk vientuļa un piekrītu, ka brīnišķīgas aktivitātes ir vairāk Rīgā, kaut pabūt līdzīgā vidē starp māmiņām un bērniņiem, justies brīvi, gribi draudzējies- negribi nedraudzējies. :)(F)

īgLa 17. februāris 2017 11:56

Nav jau tik traki! Arī Dobelē mammas tiekas,ir nodarbības,bēbīšskola.
Es noteikti nejūtos vientuļa. Pat drusku izbaudu to,ka dienas lielāko daļu esmu divatā ar mazo,jo vakari,kad pārrodas 3 gadnieks ir nervu šūnas prasoši :D

Elionore 17. februāris 2017 11:51 laurlapa

Nezinu, kā ir Ievas_mamma, bet man tā vientulība ir drīzāk ne jau tāda, ka jūtos baigi viena, bet tā sajūta, ka visa pārējā pasaule skrien uz priekšu un, kad meitiņa jau būs gana liela un man būs jāatgriežās ikdienas gaitās, liksies, ka viss ir mainījies un es vairs nesaprotu, kas notiek, nemācēšu ieiet atpakaļ.
Laiks, ko pavadu kopā ar meitu ir brīnišķīgs, piesātināts un nepavisam ne vientulīgs :)

1 2