SuperBēbis 2020: Brīvdienas Pērnavā

Jau pirms kāda laika izlēmām, ka brauksim kādā vīkendā uz Pērnavu. Personīgi Igaunijā neesmu bijusi jau ilgu laiku, tāpēc tas man likās interesants ceļojuma mērķis, turklāt Pērnavas apkārtnē atrodas populārā Lotes zeme, tādēļ nodarbi vecākajam bērnam bija atrast ļoti viegli. Apvienojāmies ar draugu ģimeni, kurā aug 2 mēnešus vecs puika un trīsgadnieks. Izbrauciens tika ļoti gaidīts, jo pēdējā laikā, nekur tālu nedevāmies prom no mājām un varbūt tāpēc tika piemirsts, ka ilgāki braucieni ar bērniem, mēdz būt gan interesanti, gan nogurdinoši.

Odeta nav tas mierīgākais bēbis mašīnā. Miegā tiek pavadītas tikai 40 minūtes, pārējo laiku es viņu izklaidēju ar dažādām mantām un runāšanu.

Izbraucām piektdienas pirmajā dienas pusē un laikapstākļi nebija no tiem labākajiem, bet pārpakojot mašīnu ar bērna ratiem, mantām četrgadniekam, zīdainim un arī mūs mantām, bijām ļoti iedvesmoti doties ceļā. Odeta gan paguļ pirmās 40 minūtes un pārējo laiku viņa runājas, pēta savas mantas un arī bļauj, jo pieprasa ēdienu. Gustavs gan mierīgi pavada laiku sēžot un pētot ceļu, mašīnas vai arī dziedot. Līdz Pērnavai tikām galā ar divām apstāšanās pauzēm un jāsaka, ka tas ir diezgan maz. Ceļš tika veiksmīgi pārciests.

Kad iekārtojāmies mūsu mājiņā un sagaidījām draugus, tad devāmies uz vecpilsētu atrast vietu, kur paēst ar diviem zīdaiņiem un diviem aktīviem bērniem. Uzdevums bija diezgan grūts, jo iepriekš nolūkotā Steffani picērija bija pārpildīta un pie ieejas bija pamatīga rinda. Sameklējām arī ieteikto MUM kafē, bet arī tajā vieta neatradās. Tad nu iekārtojāmies pirmajā āra terasē, kura bija pa ceļam un gaidījām, kas nu būs. Bija tīri OK. Bērnu ēdienkartē nekas jauns, bet vismaz vecāki tika pie lieliskām vakariņām. Odeta gan pavadīja laiku klēpī pie galda, jo bija ļoti liela interese, kas kuram šķīvī. Kad vecākie bērni sāka palikt ļoti skaļi, tad ātri vien devāmies tālāk. Man vienmēr ir bijusi maza baltā skaudība uz vecākiem, kuru bērni var 40 minūtes pavadīt pie galda, mierīgi zīmējot vai krāsojot. Gustavam šī nodarbe apnīk pēc desmit minūtēm, tāpēc dodam priekšroku kafejnīcām un restorāniem, kur ir bērnu stūrīši un tādu vietu ir gaužām maz (Jūrmalā).

Vakaru nobeidzām ar mazu pastaigu un šokolādes iepirkšanu Kalev veikalā. Mums ar Ediju ļoti garšo baltā Kalev šokolāde, tādēļ to iepērkam vairumā. Atnākot mājās, secinām, ka nogurums ir iestājies visiem - gan bērniem, gan mums.

Sestdienas rīts sākas ar vēju... ne jau mazu vēju, bet tādu reālu vētru, kura lauž kokus ārā ar saknēm. Bet mums bija plānots doties uz Lotes zemi. Ārā satiktais mājas saimnieces vīrs gan saka, ka vētra beigsies tikai ap pieciem vakarā un lai diži ārā nelienam, bet mēs esam apņēmīgi braukt uz Lotes zemi un tikai pēc divām stundām saprotam, ka tā ir ļoti neapdomīga izvēle. 

Sapakojot visus bērnus, iekraujot viņus mašīnā, aizbraucam līdz Lotei. Stāvlaukumā ņemot ārā mūsu ratus, Emmaljungu ar vieglo rāmi, tos gandrīz apgāž. Vējš ir tik liels, ka knapi var paiet. Mans garastāvoklis ir uz 0 un es sāku protestēt, ka tādā vējā nekur ar bērniem neiešu, jo man ir bail un Lotes zeme ir pie pašas jūras, koku apkārt daudz. Kopīgi nolemjam, ka braucam atpakaļ uz mājām. Meklējot alternatīvas atpūtas iespējas, atrodu Pērnavas akvaparku, kurš atrodas 500m attālumā no mūsu īrētās mājiņas, bet aizejot līdz turienei saprotam, ka tas ir cilvēku pārbāzts un rindā pēc biļetēm jāstāv vismaz pusstunda. Tieši tajā mirklī mani viss jau bija nokaitinājis un vēlējos tikai prosecco glāzi un klusumu. Vecākie bērni savā starpā skandalējās un viens otru iekaustīja, tāpēc nolēmām sadalīties un katra ģimene doties savās gaitās. Draugi sameklēja mazu SPA, bet mēs aizbraucām paēst siļķi un boršču. Paveicās, ka izvēlētā vieta bija tukša un ļoti mierīga.

Tieši ap plkst. 17:00, vējš beidzās un pēc pusdienvakariņām varējām izstaigāt pilsētas centru. Skandināviskas koka mājiņas, sakārtota vide un draudzīgi cilvēki, tāds ir mans pirmais iespaids. Visapkārt mētājās nolauzti koku zari, ik pa laikam redzējām nolauztus kokus un pat tādus, kuri ir izrauti ar saknēm. Aizgājām arī līdz vietējam veikalam, lai nopirktu ko vakariņām un līdz upei, kur ir lieliski iekārtota promenāde. Domāju, ka siltā vasaras dienā, šī pilsēta būtu burvīga, bet arī vētra tai piešķīra savu šarmu. 

Pie upes

Pilsētas centrs

Vakaram pienākot, pilnīgi pazuda vējš un varējām mierīgi ieplānot braucienu uz Lotes zemi svētdienā. 

Mums pat, savā ziņā, paveicās, jo svētdienā notika Lotes pankūku cepšana uz kuru vajadzēja paķert savu ievārījumu. Ievārījumu nopirkām vietējā veikalā un Lotei arī atstājām. :)

Svētdienas rīts bija saulains un silts. Sataisījāmies, paklausījāmies kā vecākie bērni atkal plēšas un atvadījāmies no mūsu jaukās koka mājiņas. Devāmies uz mājām, bet pa ceļam iebraucām Lotes zemē, jo tāds jau bija šī brauciena mērķis.

Gustavs ieraugot vilcieniņu, kurš veda līdz Lotes zemei, uzreiz bija sajūsmā un paziņoja, ka brauks ar to. Ar Ediju viņi aizbrauc ar vilcieniņu, bet mēs, es un draudzene, ar ratiem gājām 800m līdz Lotes zemes ieejai. Cilvēku diezgan maz, bet mēs jau bijām klāt, mazliet pēc 10 no rīta. 

Mūs sagaidīja ar svaigi ceptām pankūkām, kamēr tās apēdām, ar vienu aci aplūkojām apkārtni. Skaists parks priežu ieskautā vietā. Krāsainas mājiņas piesasta jebkuru aci un mans vīrs jau sāk stāstīt, kas ir kas, jo viņš ir lasījis Lotes grāmatu. 

Gustavam bija slikts garastāvoklis, bet tas ātri mainījās, kad viņš ieskrēja pirmajā mājiņā. Viss ir jautrs un krāsains, bērniem tik interesants. Jāsaka, ka mums pašiem arī viss šķita interesants un katru detaļu vēlējāmies apskatīt un aptaustīt. Sīkāk par Lotes zemi nerakstīšu, jo ir pietiekami daudz līdzīgu rakstu, kurus pārlasīt :) 

Izbaudījām šūpuļtīklus, kuros varēja mazliet atvilkt elpu un atpūsties. Starp citu, tur arī varēja uzlādēt telefonus.

Arī Odeta maz pavadīja laiku ratos un labprāt iepazina jauno teritoriju. :)

Gustavam bija grūti izsekot un vienā brīdī viņš pat pazuda, bet tas bija uz īsu laiku un lielāku mieru radīja tas, ka pie ieejas katram bērnam bija jāuzlīmē aplītis ar viņa vārdu un vecāku telefona numuru.

Kopumā Lotes zemē pavadījām trīs stundas un tieši četrgadniekam tur bija daudz nodarbes. Gustavu sajūsmināja makšķerēšana un šaušana ar ūdens stobru, bet patika arī šļūkt pa trubu un pūst ziepju burbuļus. Lieliskie animatori padarīja šo vietu daudz interesantāku. Svētdiena bija izdevusies!

Odetai arī patika jaunā vide un viņa uzvedās pavisam mierīgi. Dažas barošanas pauzes un devāmies tālāk izpētīt pasauli. 

Pēc Lotes zemes apmeklējuma, devāmies nakti pavadīt Salacgrīvā pie radiem, un jau nākamajā dienā braucām uz mājām. Brīvdienas bija garas, interesantas, bet arī nogurdinošas, jo neesmu radusi būt tik ilgi ārpus mājas un iekšējais perfekcionists pieprasīja ierasto vidi. Labi, ka Odetas miegu, neierastā vide, īpaši neietekmēja, tādēļ varēju mierīgi izgulēties. 

Brīvdienas būtu ideālas, ja nebūtu bijusi vētra. Protams, vajadzēja jau laicīgi paredzēt riskus un atrast alternatīvas nodarbes, bet impovizācijai nav ne vainas :) Kādreiz atgriezīsimies atkal.