Strādājošas māmiņas dienasgrāmata

Jau visu šo gadu esmu atgriezusies darbā. Kā ir? – ir labi. Jau iepriekš blogā esmu rakstījusi, ka darbs man ir devis pozitīvas emocijas un iespēju atpūsties no mājām un iegūt kādu laiku sev. Un joprojām tā domāju! Tas ir laiks, kad man nav jāuztraucas par bērna ēdienreizēm, nedarbiem, par autiņbiksīšu maiņu utt. Joprojām darbā atpūšos.

Pavisam nesen man darba ziņā notika kūlenis. Tas gan ir pārejošs, bet vienalga pie visa ir jāpierod. Tagad es ceļos agri no rīta, ko mans organisms nesaprot. Sanāk pamosties piktai un ne visai labā omā. Bet tas pāriet, kad beidzot pamostos. Darbā pienākumi ir vairāk un sanāk noskrieties ne pa jokam. Par laimi lielā kūleņošana ir tikai uz laiku, drīz sāksies mierīgāks laiks. Un tas priecē.

Pēdējās divas dienas, mājās esmu ieradusies tad, kad bērns jau guļ, vai gandrīz guļ! Teikšu kā ir – forši tas nav! Varbūt vīrieši to uztver tā vieglāk, bet man, kā sievietei un mātei, gribās tomēr pavadīt laiku ar bērnu, kad viņš neguļ. Viegli nav, īpaši, kad vakarā tā vien gribas iekrist gultā. Galvā ir doma – es gribu ieiet dušā, bet kājas vilktin velk uz gultu. Nav pat spēka ieslēgt datoru un šeit, MK, kaut ko ierakstīt, izlasu dažus rakstiņus, bet nav spēka kaut ko ierakstīt komentāros. Brīžiem jau domāju vai manas foršās foruma meitenes nesāk uztraukties, jo parasti Online esmu bieži :) Domāju, ka šīs „kājas velk uz gultu”, ir biežs viesis strādājošo māmiņu mājās. Gribētos jau vairāk to brīvo laiku, bet darbs arī ir vajadzīgs.

Kaut gan joprojām es atpūšos no mājām tieši darbā. Un man tas patīk – es varu realizēt sevi kā darbinieci, izpausties tajā, kas man padodas un patīk. Ko vēl vairāk var vēlēties!? Nu varbūt lielāku algu :D  Priekšniecība jau tā ir laba, to mainīt nevajag :)

Zinu, ka šovakar būšu mājās normālā laikā, kad bērns vēl netaisīsies uz gulētiešanu, tas priecē! Jau no domas vien paliek gaiši! :)

Lai visām strādājošajām māmiņām izdodas atrast balansu starp sievieti – darbinieci un sievieti – māmiņu un sievu.

Aab