Nr. 25: Par radiem, draugiem un garāmgājējiem

22. Jan 2017, 22:26

Vai es šo rakstu pienākuma pēc? Jā un nē. Jā tāpēc, jo ir svētdienas vakars, unikāls brīvs brīdis, ko veltīt sev un es it kā varētu darīt tik daudz. Bet esmu apņēmusies pierādīt, ka esmu vislabākā sev, tāpēc es rakstu. Kāpēc nē? Tāpēc, ka ar šo rakstu es pievēršos savai emocionālai pasaulei, izkopju to un tas ir svarīgāk par ieiešanu vannā vai nagu nolakošanu.

Nolieku savā priekšā domu par saviem līzcilvēkiem, kas mani ir mācījuši mīlēt, priecāties, izbaudīt, justies laimīgai. Vispirms jāizanalizē, kas manī rada prieku un dara laimīgu. Pirmkārt, jau sajūtas pašā kodolā. Vai tas, ko es daru mani piepilda? Vai es daru to, ko gribu darīt? Neapšaubāmi, tieši tie cilvēki, kas ir līdzās, kad mana dzīe iet tajās sliedēs, kas mani dara priecīgu ir īstie, par kuriem jāraksta.

Ģimene - ģimene ir pati par sevi un par to noteikti ir jāraksta. Atceros bērnību. Bērnība pagāja skaistā pilsētā - Jūrmalā. Kamēr biju maziņa, maziņa, ģimenē it kā viss bija kārtībā - mamma, tētis, māsa, brālis, suns un kaķis. Kad nedaudz paaugos, aptuveni deviņu gadu vecumā ģimene pajuka. Tā kā esmu jaunākais bērns ģimenē, vistuvākās attiecības ir ar māsu. Nekautrēšos teikt, ka viņa vienmēr ir bijusi mans stiprais balsts un paraugs - kādai man būt. Un mamma, mīļā mamma. Pat ja esmu pusaudzes gados pukojusies, ka viņa nav mani bīdījusi uz "talantu attīstīšanu", sūtījusi pulciņos utml., tomēr viņa vienmēr ir bijusi vislabākā mamma man. Vienmēr atbalstījusi un sapratusi, nekad nav nosodījusi, atbalstījusi manas izvēles un galvenokārt - iemācījusi izlemt pašai, kas ir ļoti svarīga spēja pieaugušā vecumā. Ar brāli gan nav izveidojušās tik tuvas attiecības kā ar māsu, bet ir brīži, kad gribētos, kaut būtu citādāk. Tētis vairs nav šaipusē, bet tas, kas man palicis vismīļā atmiņā par viņu - viņš vienmēr uzsvēra, ka esmu ļoti gudra. Interesanti, bet līdz pat šim brīdim kompimenti par manu intelektu ir tie, kas paglauda pa spalvai visvairāk.

Turpinu par ģimeni. Iepriekš minēju, ka ģimene pajuka. Jā, līdz ar to arī manā bērna prātā vissāpīgākie bija svētki. Zināju, ka citi svētkus svin plašā ģimenes lokā, dzied, apdāvinās. Atceros laikus, kad man tas bija īpaši sāpīgi - apmēram piecpadsmit gadu vecumā man bija "puisis", kuram bija ļoti saliedēta ģimene. Vienmēr jutos nedaudz nepilnīga un sapņoju par to, ka arī man tāda kādu dienu būs. Un vai ziniet ko? Lai gan ar šo puisi mūsu bērnišķīgās simpātijas pārtapa labā, sirsnīgā draudzībā, es no viņa ģimenes daudz mācījos un nu mans sapnis par ģimenes kopību ir piepildījies - man ir vīrs un mīļa meitiņa. Vīram ir brīnišķīgi vecāki un māsa, ar kuriem kopā svinam svētkus. Ziemassvētkos mums pievienojās arī mana mamma - šie svētki bija perfekti, tādi, par kuriem esmu sapņojusi. Esmu laimīga un pateicīga, ka mani sapņi ir kļuvuši par realitāti, ka man apkārt ir vismīļākie, tuvākie radi.

Kad esmu plus mīnus apdomājusies un rakstījusi par ģimeni, pievērsīšos cilvēkiem, kas ir ienākuši manā dzīvē nejauši vai jauši vēlāk. Ļoti spilgtas atmiņas ir par vidusskolu. Mācījos skolā ar mākslas novirzienu. Visi cilvēki - pasniedzēji un kursa biedri ir atstājuši tikai labas atmiņas. Šīs skolas skolotāji man ir iemācījuši lietas, kuras nekur citur es nebūtu apguvusi labāk. Kultūra, mūzika, māksla, darbs ar materiāliem... Es varētu par to runāt daudz un dikti. Tieši šeit apgūtais ir mans lielais pamats, kad ar vīru veidojām paši savas mājas - tik daudz praktisku zināšanu, ko pielietot! Katru reizi, kad atrisinu kādu tehniskas dabas jautājumu, jūtos laimīga. Par to liels paldies maniem skolotājiem un kursa biedriem, ar kuriem tas viss kopā piedzīvots. Īpaši no vidusskolas gribu izcelt sporta skolotājus - tādi bija divi - kundze gados, kas iedvesmoja ar savu jauneklīgumu un fleksibilitāti un gados jauns treneris, kas parādīja, cik cilvēks daudz var. Visu pamatskolu biju sporta nīdēja, tāda, kurai patīk sporta stundas "bastot" vai attaisnot ar ārsta zīmēm. Tomēr tieši vidusskolā iemīlēju fiziskās aktivitātes, pateicoties skolotājiem un joprojām ar baudu skrienu, vingroju un vairs nebaidos no bumbas. Un fiziskas aktivitātes mani patiesi dara laimīgu.

Augstskolas laiks... Iemetos interesantā piecu gadu garā bakalaura programmā un šobrīd, pēc trīs ar pus gadiem, esmu paņēmusi akadēmisko atvaļinājumu un izmantoju laiku līdz septembrim, lai saprastu - vai es tur gribu atgriezties? Tā kā jebkuru skolu un augstskolu veido cilvēki, arī šeit varu runāt par tiem, kas mani ir papildinājuši, darījuši laimīgu. Par pasniedzējiem šoreiz ne. Gribu runāt par kursa biedriem. Konkrēti - divām kursa biedrenēm, no kurām viena īsi pirms manas meitiņas piedzimšanas šoruden izlēma atvadīties no šīs pasaules. Tas bija sāpju pilns mirklis manā dzīvē, jo viņa bija cilvēks, kas man pierādīja - arī zinot, ka tava veselība ir trausla un saudzējama, svarīgāk ir darīt to, ko tu patiesi vēlies, piepildīt savu ikdienu ar to, ko tev patīk darīt un tad ir vienalga - vai tu dzīvo līdz deviņdesmit vai divdesmit četriem gadiem. Bet otra.. Otra kursa biedrene man ir ļoti mīļa, jo arvien nepagurst atgādināt to, kā saglabāt bērnišķu un patiesu prieku sevī.

Un tad vēl paliek grupa - nejauši sastaptie cilvēki. Tādi, kuri veikalā pietur durvis, palaiž uz gājēju pārejas, laikā, kad staigāju ar punci palaida apsēsties tramvajā, padod izkritušu cimdiņu uz ielas un tā tālāk un tā joprojām... Šī nu ir tā cilvēku grupa, kas smaidu izraisa ikdienas nodarbēs, kad tuvie un mīļie nav blakus. Piemēram, šodien, kad devos uz "Picu darbnīcu" pakaļ picām ar ko cienāt draugus, kas nāca ciemos, picu meistars man iedeva 20% atlaidi, par to, ka nācās pagaidīt dažas minūtes ilgāk. Ak, šie ikdienas prieciņi!