Nr.22 - No formālas laimes baudīšanas līdz patiesiem laimes brīžiem

Padomā par cilvēkiem, kas Tev bijuši līdzās no bērnības. Varbūt kāds ieradies Tavā dzīvē pavisam nesen. Kuri ir tie cilvēki, notikumi, pārdzīvojumi, situācijas, pieredze, kas attīstījuši Tavu spēju priecāties un izjust laimi..

Lasu un pārlasu.. ik pa laikam, ikdienas jampadracī, atceros un pārdomāju šīs nedēļas uzdevumu.. It kā 3 teikumi, bet sevī ietver veselu pasauli. Un, jo vairāk par to domāju, jo plašāki apvāršņi paveras..

Tad nu šoreiz lai iet par manu pieredzi un sajūtām ceļā uz laimi..

Bērnībā un pusaudžu gados man šķita, ka visi ir sazvērējušies pret mani. Man šķita, ka esmu ne tajā vietā un ne tajā laikā. Jutu, kā liela daļa apkārtējo cenšas mani standartizēt, apspiest, savaldīt, ielikt būrītī, pataisīt „pareizu”. Es gāju un dzīvoju pret straumi, plosīju sevi un galu galā atļāvos ierāmēt sevi. Paldies manai skolas psiholoģei, kas mēģināja mani ievirzīt nedaudz gaišākā atmosfērā, manai latviešu valodas un literatūras skolotājai, kas ļāva man radoši izpausties, manam lieliskajam vēstuļu draugam un rakstniekam Vikam, kas lika paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. Bet kaut kā arvien šķita, ka toreizējā izglītības un skolas sistēma mani tomēr ir uzvarējusi.

Sākumā man likās, ka laimes sajūta ir kā mērķis, kuru apkārtējiem vai apstākļu sakritībai manā dzīvē jāpiepilda.. „ja uzrakstīšu labi kontroldarbu, būšu laimīga..”, „ja skolotāja izsauks/neizsauks, būšu laimīga..”, „ja notiks tā vai šitā, kāds darīs tā vai šitā, būšu laimīga..”, „ja man būs iegūts bakalaurs un maģistra grāds ar izcilību, būšu laimīga..”, „ja man būs vīrs, ģimene un bērni, būšu laimīga..” un tā varētu turpināt un turpināt. Lai ko es darītu, lai kur es ietu, koncentrējos uz nākotni, uz „pareizi”, uz „cik smuki izskatās”, nevis uz „ laimīga no sirds šeit un tagad”.

Jā! Šādi dzīvojot man bija viss, ko vien varēju vēlēties - jauka ģimene, draugi, izglītība, aizraujoša sabiedriskā dzīve. Tā kā biju un esmu radoša, atraktīva un aktīva personība, man vienmēr apkārt bijuši daudz un dažādi cilvēki, kas katrs manā dzīvē ko devis, mācījis un pamainījis (katrs, kā mazs, krāsains puzles gabaliņš iegūlies savā īstajā vietā, kopā padarot to manu dzīves puzli neatkārtojamu). Atlika vien dzīvot nost un baudīt savu formāli iedomāto laimi, bet bija viens liels BET..! es nemācēju izbaudīt un izjust šo laimi. Arvien vairāk un arvien biežāk jutu, ka šī formālā laime un daudzie cilvēki man apkārt, mani nepiepilda. No vienas puses, man bija viss, ko it kā vēlējos, no otras puses – jutos vientuļa, nepiepildīta un dziļi sirdī ne visai laimīga.

Man bija tik svarīgi, lai no ārpuses viss ap un par mani, manu dzīvi smuki izskatās, ka tajā visā aizmirsu par sevi. Vai arī iekšēji es jutos tik pat laimīga, cik laimīgu pasaku par sevi un savu ģimeni biju ārēji prezentējusi? Viennozīmīgi – nē! Jā, es biju visur! Priekšā, pakaļā, ar saviem tekstiem, bildēm, komentāriem, „formālo, pareizo laimi” un viedokli, bet tajā pašā laikā, tā patiesi un no sirds savu laimi nemaz neizjutu un neapzinājos. Jau no 13 gadu vecuma es rakstu sev vēstules un, pārlasot tās, atklāju, jo vecāka paliku, jo uzkrītošāk sāka izpausties šis paradokss - jo vairāk es ārēji apliecinājos sabiedrībā, dažādos forumos utml., jo iekšēji vairāk viss manī juka un bruka, ar ārējām aktivitātēm es vienkārši pati aizmālēju savu iekšējo realitāti.

Un tā es tinos, pinos un sapinos savā dzīves zirnekļa tīklā arvien vairāk un arvien dziļāk. Iesprostoju sevi zelta būrītī, ļāvos savu spārnu salaušanai un sapratu, ka nekas, pilnīgi nekas nemainīsies, ja nemainīšos es pati, ja nemainīsies mana attieksme gan pret sevi, gan sev tuvajiem un pasauli kopumā.

Tik ilgi un daudz mācījos un strādāju ar sevi, lai no formālas laimes baudīšanas nonāktu līdz patiesiem laimes brīžiem un tai laimes izjūtai, kad spēju baudīt un saprast dzīvi, spēju būt apmierināta ar dzīvi, priecājos par sevi un citiem, spēju paust pozitīvas emocijas, saskatot dzīvē labo un saglabājot pozitīvo attieksmi arī neveiksmēs. Tagad es saprotu, ka šī laimes izjūta parāda, ka esmu īstajā vietā un laikā, ne vairs zirnekļa tīklos sapinusies meitene, savā skaisti izpušķotā un iedomātā zelta būrītī..

Ilgi mācījos tvert laimi te un tagad (šeit un šobrīd), tādu pavisam klātesošu, priecāties un svinēt dzīvi, pateikties par to, kas man ir un cik daudz man ir dots un neburkšķēt, nebojāt ne sev, ne citiem dzīvi, sūkstoties par to, kā un kas man nav, kas citiem vairāk, labāk, smukāk..

Kad biju sevi iemīlējusi, dzīvē ieraudzījusi un noticējusi, ka viss, kas ar mums notiek, ir tikai uz labu, ka ir jāizbauda dzīve šeit un tagad, nedzenoties pēc kaut kādas iedomātas, formālas laimes (to publiski prezentējot pa labi un pa kreisi) un nākotnes, kad negaidīju vairs nevienu, kas mani padarīs laimīgu, ja vien pati tāda nebūšu, iepazinos ar savu lielisko vīrieti un viss mainījās.

Fragmentiņš no 2011.gada vēstules sev pašai – „...Ehh.. bulciņa piparmētras ar zemeņu pildījumu. Vienreizēji! Zinu, ka tas viss ir kā cukurs, kas te ir un te jau izkusis.. bet tie mirkļi ir to vērti, kaut arī īsi, neierāmējami un neaptverami. Sajūtas un atmiņas, tās jau paliek un līdz aiz sevis, durvis aiztaisot, neviens neatņems. Tās būs manas – šeit un tagad. Es lidoju savā būrītī. Un redz, arī te iespējams lidot. Mirklīti, nekur tālu un augstu nepaceļoties, bet tomēr LIDOT! Es esmu vāja, jo viena nevaru, man vajag tos pieskārienus, mīļumu.. Un tas dod spēku, tas uzlādē.. Man jābūt laimīgai, es būšu laimīga. Es priecāšos, pateikšos, baudīšu tos mirkļus, ko dzīve piespēlēs, neliekot plauktiņos, bet ļaujot sirdij baudīt šeit un tagad. Jo nākotne.. to jau es biju saplānojusi nez cik reizes un viss sabruka neskaitāmos gabaliņos. Esmu pateicīga par to, cik daudz man ir dots! Esmu laimīga!! Man ir jācenšas pateikt par visu paldies un baudīt to, kas man dots. Tas, kas man nav, tas nav un ar čīkstēšanu vai raudāšanu tas man arī neuzradīsies. Vadu savu dzīvi un veidoju tādu, kādu vēlos...”

Tā nu tas ir - dzīve ir pilna gan ar mazām laimītēm, gan ar mazām nelaimītēm. Ir vieglāk, ir grūtāk, ir laimīgie mirkļi, un ir zvaigznīšu brīži… Normāla dzīve. Nav tā, ka rozā, pūkaina un skaista ir katra diena. Tā nemēdz būt. Ir viss. Bet ir svarīgi, ko tu no tā redzi un ko tu paņem līdzi. Ja tu velc līdzi visus kreņķus un nastas, tad liekas, ka dzīve ir briesmīga. Bet, ja tu paņem tikai labo un pārējo aizmirsti, tad liekas tīri labi.

Šeit un tagad! Laimīga! Paldies visiem maniem mīļajiem par to!

VISLABĀKĀ SEV- PIRMAIS uzdevums. Līdzcilvēki mums blakus