Nr. 2 Monta: Mazo laimīšu uzskaitījums

30. Jan 2017, 15:26

Manuprāt, labās lietiņas ir jāspēj saskatīt arī ikdienā, un es to daru – ik pa brītiņam mazliet “piebremzēju” un izanalizēju, cik daudz labā tad pa dienu piedzīvots. Un ir neiespējami staigāt apkārt drūmu seju, ja prātā ataust tik daudz skaistu mirkļu.
Nē, parasti es šos mirkļus nepierakstu, lai gan jau vairākus gadus rakstu dienasgrāmatu. Taču tur parasti nonāk viss negatīvais. Pozitīvo paturu sev. Taču šoreiz projekts mani pamudināja pierakstīt manus prieka momentus. Ne visus - galvenos.
Otrdiena
Kamēr meitiņa bija ieslīgusi ciešā un ilgā miedziņā, paspēju apdarīt visus mājas darbus un vēl atradu brītiņu, lai adītu.
Atradu jaunu pastaigas ceļu, kurā varu doties arī “atslēgšanās” pēc, - tas ir taisns, ar jaunu un gludu segumu. Uzņemu ātrumu, aizsapņojos un uz priekšu!
Ierakstīju dienasgrāmatā jaunu ierakstu pēc mēneša ilgas pauzes. Mazs, taču priekpilns brītiņš, kad atskatīties uz visu mēnesī paveikto. Izlasīju dažus no grūtniecības laikā veiktajiem ierakstiem. Tik skaistas atmiņas…
Trešdiena
Iesāku dienu ar labas filmas noskatīšanos – kā vēl labāk aizvadīt rītu?
Sazvanījos ar labāko draudzeni, ar kuru nebiju ilgi kontaktējusies. Viņa man ir ļoti svarīga, un šī telefona saruna man nozīmēja to pašu, ko satikt kādu ģimenes locekli, kurš mēnesi bijis ārzemēs.
Izejot no mājas, piedomāju pie izskata vairāk nekā ikdienā – vairāk kosmētikas, glīta blūzīte… Vai man tā tikai likās, vai tiešām es gāju ar augstāk paceltu galvu? Katrā ziņā, “Instagram” tika ievietots jauns “selfijs”.
Apciemojām drauga mammu. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks, šīs ciemošanās reizes nozīmē siltu uzņemšanu un labu ēdienu. Sirds siltums.
Ceturtdiena
Jau no paša agra rīta pamodos ar vēlmi pagatavot ko garšīgu. Ietuntulēju Ievuku un devāmies iepirkt vajadzīgās sastāvdaļas. Gandrīz visu dienu pavadīju pie plīts, pagatavojot kārtīgas vakariņas un saldo ruleti. (Ik pa laikam nācās no drauga paņemt meitiņu, tāpēc process ieilga) Šī gatavošana no sirds un brīnišķīgais rezultāts manī radīja tādu piepildījuma sajūtu, kādu nebiju jutusi sen.

Pabeidzu adīt zeķes papēdi, nu jau zeķe ir gandrīz pusē. Draugam būs vismaz viena silta kāja.
Piektdiena
No rīta saņēmu pēdu masāžu.
Devos garā ratiņ-pastaigā. Pirmo reizi pēc ilga laika atļāvos aizbāzt ausis ar austiņām un pilnā skaļumā klausīties savu iemīļoto mūziku. Tik daudz emociju slēpjas katrā dziesmā, ka labu laiku no manis neatkāpās sajūsmas izraisīta zosāda.
Vakarā draudzīgi noskatījāmies labu filmu, graužot saulespuķu sēkliņas. Kā agrāk – miers un harmonija.
Sestdiena
Nolēmām, ka vakariņas netaisīšu, ēdām maizītes. Brīvs vakars, kad sēdēt un adīt zeķi. Nemaz nezināju, ka man tik ļoti patīk adīt. Tagad tā ir gluži kā atkarība.
Svētdiena
No rīta nodevos dušas priekiem, izbaudot visas vannas istabas sniegtās prioritātes. Izbaudīju katru ūdens lāsi, tāpat kā ķermeņa kopšanas līdzekļu aromātu.
Devāmies garā ģimeniskā pastaigā. Parasti dodos viena ar meitiņu, tādēļ tas man bija svarīgi.

Pirmdiena
Pēc trakas un negulētas nakts meitiņa ļāva izgulēties. Ir tik patīkami no rīta pamosties pilnai enerģijas un entuziasma!
Atradu vieglu un ātru cepumu recepti, tagad tikai jācep. Virtuve un es, - tā ir draudzība, harmonija un atpūta.
Nopublicēju šo rakstu! Rakstīšana un publicitāte ir kā mans otrais ES. Pēc katras jaunas publikācijas uz pāris stundām no sejas nenozūd smaids.

Nē, es nerakstīju par mirkļiem ar draugu, par meitiņas smaidu un mīlestības pilno skatienu. Jo tā ir tā pastāvīgā laime - laime, ar kuru mostos un kuru ņemu sev līdzi ejot gulēt. Tā ir laime, kura nepamet, laime, no kuras tad arī izriet tās mazās laimītes. Un tās tad arī ir jāmeklē - tās mainīgās, nākošās un ejošās. Pārējās vienkārši ir jānovērtē!