Ieraugot šīs nedēļas tematu iekšēji satrūkos. Nē, negribu par to nedz domāt, nedz rakstīt. Vienā mirklī kļūst smagi ap sirdi, un šīs sajūtas mēdzu jau laicīgi “norakt”.
Bet - es pati brīvprātīgi pieteicos projektam, cerēdama no tā kaut ko tomēr arī iegūt. Varbūt man vienkārši vajag ielūkoties sevī, neslēpjoties aiz nemitīgas rosības un skaļas mūzikas?... Un te nu es esmu – ar telefonu rokās, atvērusi “Microsoft Word”, gatava atcerēties dziļi noglabāto.
Ko tad es glabāju? Laikam jau bērnību. Tā bija skaista. Tolaik tā nelikās, domāju, ka viss ir šausmīgi, ka man nav nekā no tā, kas ir citiem. Bet īstenībā jau man bija viss, kas bērnam tā pa īstam vajadzīgs – mātes mīlestība, lauku plašumi, (kurus labprāt dāvātu arī savai meitai) māsa un traka draudzene kaimiņos, ar kuru blēņas sastrādāt. Arī skolā man draugu netrūku, vienmēr esmu bijusi sabiedriska, atvērta cilvēkiem. Jau pamatskolā uzturēju labas un draudzīgas attiecības arī ar skolotājiem, nebaidījos “ielīst” pieaugušo kompānijā, paust savu viedokli (kura man nekad nav trūcis). Gan tad, gan arī vēlāk piedalījos dažādos pasākumos, izmantoju visas iespējas, kuras man pavērās, iepazinu daudz interesantu cilvēku. Daži no viņiem kļuva par patiesi labiem draugiem.
Atceros to brīnišķīgo sajūtu, kad, pārnākusi mājās no garas un saviesīgas dienas, apsēdos gultā, aizvēru acis un ļāvu sajūtām “skraidīt” pa ķermeni, atceroties, kā kāds mani sasmīdināja, kāds pateica komplimentu, kāds vienkārši cieši apskāva. Manā dzīvē ir bijuši tik daudzi brīnišķīgi cilvēki! Tā vienkārši sēžot un atceroties…nevar saskaitīt! Un – nevar nesmaidīt. Tik daudz skaistu atmiņu! Dažas jau mazlietiņ pabalējušas, citas liekas vēl tik svaigas, kā vakar būtu piedzīvotas. Tagad tuvas liekas pat tās, kuras toreiz lika nobirdināt pāris asaru.
Kas notika? Sākās jauns dzīves posms. Skolas draugi tika zaudēti līdz ar skolas beigšanu, ģimene tika aizstāta ar jaunu, manis pašas veidotu, (liekas neiespējami, bet brīžam liekas, ka tieši tā arī tas ir) labākā draudzene palika dzimtajā pilsētā, tāpat arī paziņas. Dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, pazuda saikne arī ar kolēģēm. Vienā brīdī attapos bez neviena no tiem cilvēkiem, kuri reiz man nozīmēja visu. Liekas – vien samirkšķināju acis, – un esmu nonākusi pavisam svešā pilsētā starp pavisam svešiem ļaudīm, kuriem atkal sevi jāpierāda no jauna. Kuriem jāļauj sevi iepazīt, kuri man pašai jāatklāj un, pats galvenais, jāiemīl.
Vissāpīgākā ir atšķirtība no ģimenes. Ap sirdi kļūst tik smagi, apzinoties, ka jau pāris mēnešus neesmu satikusi mammu. Māsa, ar kuru reiz bijām tik tuvas, dzīvo savu dzīvi, par kuru zinu tik virspusēji, ka pašai brīžam kauns. Senāk es nevarēju iedomāties pat dažas dienas , kurās neesmu satikusi savu sirds draudzeni, taču tagad, kad abas esam mammas, čaklas mājsaimnieces un mīlošas partneres saviem vīriešiem, turklāt katra dzīvojam savā pilsētā, mēs nespējam atrast laiku viena priekš otras. To tā pa īstam sapratu, kad pacēlu telefonu un teicu, ka pēc dažām minūtēm pārzvanīšu, jo meitiņa niķojas. Es nepārzvanīju pēc dažām minūtēm, arī stundas tās nebija. Par viņu atcerējos pēc nedēļas…
Katrs cilvēks, kuru esmu dzīves laikā satikusi, ir manī ko mainījis. Man ir tāds interesants paradums – no katra paņemt sev mazu gabaliņu, kādu teicienu, paradumu, žestu. Tāpat man patīk, ja kāds spēj mani “izsist” no komforta zonas, tā teikt, atvērt acis kādā vēl neiepazītā virzienā. Un ir tik patīkami atklāt, ka spēju sadarboties ar vairākiem kardināli atšķirīgiem cilvēkiem vienlaikus.
Nē, es neesmu viena! Man blakus ir mans brīnišķīgais vīrietis, kurš liek man justies neaprakstāmi laimīgai. Viņš ir daudzpusīgs cilvēks ar tik interesantu personību, ka droši varu teikt – viņš ir arī mans labākais draugs, sarunu biedrs un dvēseles radinieks. Mana meitiņa mani nodarbina un smīdina brīžos, kad, teorētiski, varētu likties, ka esmu vientuļa. Un tad vēl ir mana vīrieša brīnišķīgā ģimene – sirsnīgs un spēcīgs plecs, uz kura balstīties, kur ‘ierušināties”, kad rodas tāda vajadzība.
Es esmu laimīga šeit un tagad. Mani vien skumdina fakts, ka cilvēkus ir tik viegli aizstāt, ka attiecības ir tik viegli pazaudējamas un aizmirstamas. Man vienkārši pietrūkst tā siltuma, kuru manī izraisīja daži cilvēki no manas “iepriekšējās dzīves”.
Tagad ir cits siltums. Ne sliktāks. Tikai… savādāks.