Es jau sen gribēju uzrakstīt par tētiem.
Katras ģimenes modelis ir tik ļoti atšķirīgs un tomēr es atkal un atkal atgriežos pie to analizēšanas, gribas ticēt, ka nekas jau nenotiek tāpat vien un mēs paši radam ģimeni, pienākumus un atmosfēru tajā.
Vienā jaukā dienā es mēģināju salikt visu pa plauktiņiem:
Plānojām-mēs!
Radījām - mēs!
Iznēsāju - es!
Dzemdējām - noteikti mēs!
Aprūpēs un audzinās - !?
Zem pēdējā es gribētu palikt vēl daudz, daudz apakšvirsrakstus kā - celsies naktī, baros, mainīs pamperu, vedīs uz bērnudārzu, spēlēsies, mācīs alfabētu utt. Mans mērķis un mans ideāls - lai ir līdzsvars. Lai ir mazāk "es" un ir vairāk "mēs". Pie tam, ir acīmredzami, ka jau tagad stāv viens "es", kurš, manuprāt, tētim ir jāprotas un jāizlīdzina :).
Varbūt jūs domāsiet - tāda darbu dalīšana, tāda paladziņa vilkšana katram uz savu pusi vien sanāk, bet tad es teiktu - tieši tā! Pie tam mani novērojumi liecina, ka tas, kurš jauno apstākļu sākumā to paladziņu pavilks, tā arī būs turpmāk.
Varbūt, ka man nevajadzētu tā teikt, bet es nesaprotu mammas, kuras ir ar mieru ne tikai pilnībā aprūpēt bērniņu, bet vēl kārto māju, taisa ēst un gludina vīram kreklus. Man gribas uzdot jautājumu - ko dara vīrs? (izņemot to, ka ļoti, ļoti jūs mīl :)). Šis raksts nebūs par to, cik nevienlīdzīga ir pasaule, šis stāsts būs par manu vīru - vislielāko palīgu un draugu.
Pirmās divas nedēļas abi mēģinājām iedzīvoties jaunajā lomā. Cik labi, ka ir tāds tētu atvaļinājums un man nebija jābūt mājās vienai .. jāsaka godīgi, ka pēc dzemdībām man pašai ar sevi bija grūti tikt galā, nezinu kā būtu tikusi galā bez vīra palīdzības. Smējāmies, ka viņš Miķelīti nes uz kafejnīcu - es apguļos, ieriktējos un tad puisēns ir klāt un var sākt cienāties. Kad paēdis, tad tētis paņem un mamma mēģina uzslieties kājās.
Arī pēc šīm divām, gan fiziski, gan emocionāli visgrūtākajām nedēļām, tēta atbalsts ir ne mazāk svarīgs! Viņš, pārnākot mājās, gatavoja ēst, piekopa māju un paņēma bērniņu, lai piedāvātu man iet pagulēt. Sākumā es ļoti sevi šaustīju par to, ka nepaspēju tikt galā ar bērnu un vēl taisīt ēst (kaut gan nekad to baigi neesmu darījusi, jo man ne visai labi sanāk!) un kārtot māju, nemaz nerunājot par sevis sakopšanu un lutināšanu! Nonācu tik tālu, ka es fiziski jutos slikti, ka citas var, bet es nē - kas man vainas ?! Gluži kā attaisnojumu meklēdama, es vakarā uzsāku sarunu ar vīru par to, ka es nevaru - nevaru paspēt māju kārtot, negribu taisīt ēst, tajos brīžos, kad Miķelis guļ, es gribu vienkārši gulēt dīvānā un tamborēt un būt laimīga. Viņš tikai pajautāja - tu esi laimīga ?! Un jā - tas bija tas, kas man bija vajadzīgs. Sajūta, ka man nekas nav jādara obligāti, ka man nav jāiekļaujas kaut kādos aizvēsturiskos standartos par to, ka sieva ar smaidīgu bērnu un kartupeļu biezeni sagaida mājās vīru, kurš atvilcis mamutu. Es varēju teikt, ka esmu laimīga! Es biju ieguvusi laiku pasēdēt pie šūpulīša, palasīt pasaku un vēl mazlietiņ paturēt rociņu, kad mazais iemidzis. Man nebija jāskrien mazgāt trauki (kurus es patiešām nevarēju mazgāt, kamēr Miķeļpelīte čuč, jo trauku šķindoņa ir skaņa, kas viņu momentā pamodināja!!) vai jāmazgā grīda! Katrs vīrs, kurš izvēlas šādu attieksmi, patiesībā, ir ļoti gudrs vīrs, jo tas darbojas gluži kā apgrieztā psiholoģija - man brīvā brīdī gribējās mazgāt veļu vai to pagludināt, nomaksāt rēķinus, sakārtot skapi un darīt tamlīdzīgas lietas, kas varbūt nav pirmās, kas iekrīt acīs, ienākot mājās, bet tas jau nenozīmē, ka tās ir mazāk svarīgas!
Un ne jau tikai darbos ir tā sāls. Ir tik patīkami skatīties kā vīrs, ienākot mājās, steidzas pie puisēna, lai sagaidītu viņam veltīto smaidiņu, vakarā ir ar mieru mainīt ne vienu vien pamperu, jo abiem ir savas rotaļas uz pārtinamā galdiņa! To laimi, kad pirmo reizi deva pieniņu Miķelim no pudelītes!
Es, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka esmu laimīga! Laimīga par to, ka dzīvoju šajā gadsimtā, kad būt tētim, kas rūpējas par savu bērnu ir goda lieta, kad nav jākaunas par to, ka maina savam bērnam pamperu vai visu vakaru pavada rotaļājoties. Kāda vēl varētu būt lielāka laime, kā palūrēt pa durvju šķirbiņu uz saviem mīļajiem, kuriem ir tik labi un forši kopā ?!
Tā jau nav, ka mūsu ģimenē nav strīdi un ka man negribētos, lai tētis pavada vairāk laiku ar mums, nevis savos darbos! Visticamāk pat, ka pienāks tāda reize, kad sastrīdēsimies, izlasīšu šitās slavas dziesmas un nodomāšu - kaut nu to murgu varētu izdzēst :) Bet labi, ka nevarēs, jo dusmas pāries, bet labie darbi, kas padarīti, nepazudīs!
Lai ikvienai veicas kopā būšana!
P.s. Neaizmirsti, mammīt, ka patiesībā jau tieši tu esi tā, kas veido vīra attieksmi un iesaisti! Tu izvēlies vīru, tu izlem vai šis cilvēks ir tas, ar kuru kopā vēlies audzināt bērnus. Pamanīji vārdu kopā? :)