Ķermeņa masāža
20.05 15:30-16:30
Izpārdots
Bērni mums katrai kaut ko iemāca, jau ierodoties šajā pasaulē. Nē, patiesībā, mēs daudz ko mācāmies jau viņus gaidot. Bet tiklīdz viņi ir klāt, mēs izmaināmies pavisam, jo sākam dzīvot jaunā, citādākā pasaulē. Māmiņu Kluba Vecāku skola piedāvā iepazīties ar psiholoģi Sanitu Aišpuri, kas vadīs brīnišķīgu lekciju "Mans bērns - mans skolotājs", un mēs ticam, ka katra no jums šajā lekcijā iemācīsies palūkoties uz sevi, savu bērnu un jūsu savstarpējām attiecībām no malas, piešķirot tām pilnībā citu būtību.
PIESAKIES LEKCIJAI "MANS BĒRNS - MANS SKOLOTĀJS"!
Psiholoģe Sanita Aišpure stāsta par sevi
- PAR SEVI – Es esmu sieviete, kas šobrīd visvairāk seko savai DVĒSELEI, un pateicoties tieši viņai, es savā ceļā esmu sastapusi daudz dažādu brīnumu, mācību, skolu un skolotāju, ieguvumu un zaudējumu, sastapšanos un šķiršanos, atbildes un jautājumus.
- Es joprojām eju savu Dvēseles ceļu, bet par tām krustcelēm, kas izietas, esmu gatava no sirds padalīties. Strādāju kā klīniskais psihologs, konsultēju ģimenes, bieži vien uzņemoties “tulka lomu”, starp vecākiem un viņu bērnu, ārstiem un bērniem. Esmu beigusi LU kā klīniskais psihologs, studējusi vecmātībā, ielūkojusies dūlu pasaulē, piedalījusies dzemdībās, stiprinājusi topošos vecākus, stiprās mammas, kas vienas gaidījušas savus mazuļus. Šobrīd mani ir uzrunājusi Helingera metode ( Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode, kas aplūko un dziedina visu ģimeni kā sistēmu – kopumā), ko arī apgūstu.
- Kā arī apgūstu latviskās pirts gudrības un dziļāk izzinu dabā mītošo dziedinošo spēku ( www.lielzemenes.lv).Un kā jau visas sievietes...izzinu no jauna atkal un atkal “sievišķības skolu” gan dažādās “skolās”, gan dzīvē – no matu galiem līdz papēžiem, dziļi izdzīvojot to sevī, ap sevi.
Esmu mamma 2 vīriem, vienam lielam pusaudzim, otram mazam, bet ne mazāk ņipram puikam. Mūza, sieviete, draugs, dvēseles uguns kūrēja savam vīram. Un ceru, ka gan skolotājs, gan skolniece – sava vīra lielajiem puikām.
Uzzini, ko Sanita piedāvā saprast, iegūt, apgūt, uzzināt lekcijā ''Mans bērns - mans skolotājs''!
Es vēlos dalīties ar tiem, kas ir vecāki...topoši, esoši, ļoti maziem, ne tik maziem. Šai lekcijai/sarunai – nav vecuma ierobežojumu. Var un vajag nākt gan mammai, gan tētim, gan vecaimātei, gan vectēvam, jo... jo vairāk vienas ģimenes vai dzimtas cilvēku sāks dziļāk, saprotošām acīm aplūkot savu ģimeni, jo vieglāk būs bērna dvēselei – šajā “mājvietā” būt!
Mēs veidotu dzīvu sarunu no sirds uz sirdi, bez kladēm un prezentācijām.
Tur saplūstu manas zināšanas un dzīvā pieredze no klīniskās psiholoģijas, vecmātības, dūlu mācībām, mammas, audžumammas takām un taciņām.
Bērni patiešām izvēlas vecākus
Mūsu bērni jau sen mūs nolūkoja, pirms ieradās pie mums. Viņiem no augšas daudz kas bija labāk saskatāms mūsu ģimenēs, dzimtu musturos, mūsu partnerattiecībās - nekā bieži vien mums pašiem, dziļi tajā “dzimtas seģenē ieaustiem”. Un katrs no viņiem atnāks pie mums ar savu “vēstījumu”, bet lai to mums pavēstītu - viņi ir spiesti runāt ar mums, runāt dažādi, vairākkārtīgi, skaļi, kliedzoši, klusi, čukstoši, caur “simptomiem”, “uzvedības traucējumiem”, “neirozēm”, daudz dažādām emocijām, jūtām, audzināšanas sarežģījumiem u.c.
Cits bērns jeb viņa dvēsele ar mums runā jau – pirms ir pieteicies. Jo...viņš nepiesakās un nepiesakās, kaut mums šķiet, ka mēs viņu ļoti vēlamies un gaidam. Un mūsu kā vecāku ( un arī kā pāra/partneru) ceļš līdz bērnam – ir ļoooti garš.
Cits bērns ilgi ilgi nogaida, jeb ļauj mums tā riktīgi “nobriest”.Cits atskrien un mums sagriež šķietami dzīvi ar kājām gaisā, bet pēc tam izrādās – ka tik labi, kā nekad agrāk.
Cits “runā” ar mums esot vēl mammas vēderā...un ļoti daudz ko māca un māca mammai, tētim...Cits sāk tā riktīgi runāt pie dzimšanas...runā gan ar vecākiem, gan uzrunā vecmāti...u.c.
Katram bērnam ir savs dvēseles uzdevums un arī savs “”vēstījums”, ko viņš nes saviem vecākiem. Esam sirds gudri! Tās “vēstules” , ko bērni nes...nav nejaušas, lai kā arī mums reizēm to negribētos atzīt, pieņemt.Bērni mūs māca būt patiesākiem,kas ne vienmēr varbūt ir viegli, kas reizēm ietver savu daļu sāpīgu lēmumu, bet...tā pat kā ķirurgs, viņi zin, ka ne visu var izārstēt ar “plāksteri”, reizēm vajag skalpeli....lai pēc tam varētu atlabt, atbrīvoties no nevajadzīgā un traucējošā- un vēl vēlāk lai varētu sākt dzīvot patiesi labi.
Ko bērni mums iemāca?
Viņi savu veic, viņi ar mums runā. Ko darām mēs ?Vai aplūkojam to visu tuvredzīgi, neuztverot bērnu kā mūsu “sistēmas” sastāvdaļu? Vai aplūkojam viņu un viņa “vēstījumu” atrauti no visa mūsu ģimenes un savu partnerattiecību konteksta? Vedam bērnu pie neirologa, psihiatra, homeopāta…? Bet paši paliekam, kur esam? Un vēlāk brīnāmies, kāpēc pēc laika viss tas pats atkal atkārtojas?
Par to arī parunāsim : kā saprast visbiežāk sastopamos bērnu atnestos “vēstījumus” jeb “simptomus”? par cēloņsakarībām ģimenē - kas no kā izriet un kas pie kā aizved? Un dalīšos ar savu skatījumus uz labāko “ceļamaizi”, ko mēs kā vecāki varam sniegt saviem bērniem, lai viņu dvēsele dzīvo pilnasinīgi, droši, mīlēti un ķermenis lai nav spiests mums uzrādīt “simptomus”.
Par vecākiem nepiedzimst - par vecākiem kļūst, ar lielu mīlestību un pateicību pieņemot savus bērnus un augot līdz ar viņiem
No kļūdām nav jābaidās, bet no nevēlēšanās tās labot - gan.Mūsu bērni ir bijuši tik drosmīgi – izvēloties tieši katru no mums par savu vecāku.Tad novērtēsim to no visas sirds un , ja kādā brīdī aptrūksies – pārliecība par savu varēšanu, saprašana par notiekošo, bet sirds klusi čukstēs......kaut ko mans bērns man mēģina caur to pateikt,... kaut kur ir atbilde,...tad zini, Tev taisnība, Tavs bērns patiesi RUNĀ UZ TEVI CAUR SEVI.Atnāc uz sarunu ar mani un kopā radīsim kādu Tev vērtīgu atbildi!
NOVĒLĒJUMS JUMS UN SEV....visiem, kas iet savu dvēseles ceļu.
ES SVEIKŠU ŠO DIENU AR MĪLESTĪBU (Ogs Mandino)
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību.Un kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tā dara plašāku manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču nevairīšos no šķēršļiem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Un kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus, un viņi kļūs par draugiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast iemeslu tenkām.
Un kā es rīkošos? Es mīlēšu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Un vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Nekad es neļaušu savam prātam sajust ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zināšanām un gudrību.
Kopš šī brīža es mīlēšu visu cilvēci, jo man nav laika nīst, man ir tikai laiks mīlēt.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību un viss man izdosies!
Lai jums izdodas !
Kur lekcija notiek?
Māmiņu Klubā, Vīlandes 1, ieeja no Elizabetes ielas.
Cik maksā?
€ 20