"Es vēlos dalīties ar tiem, kas ir vecāki...topoši, esoši, ļoti maziem, ne tik maziem. Šai lekcijai/sarunai – nav vecuma ierobežojumu. Var un vajag nākt gan mammai, gan tētim, gan vecaimātei, gan vectēvam, jo... jo vairāk vienas ģimenes vai dzimtas cilvēku sāks dziļāk, saprotošām acīm aplūkot savu ģimeni, jo vieglāk būs bērna dvēselei – šajā “mājvietā” būt!" par ieskatu lekcijā stāsta Sanita.

Mūsu bērni jau sen mūs nolūkoja, pirms ieradās pie mums. Viņiem no augšas daudz kas bija labāk saskatāms mūsu ģimenēs, dzimtu musturos, mūsu partnerattiecībās - nekā bieži vien mums pašiem, dziļi tajā “dzimtas seģenē ieaustiem”. Un katrs no viņiem atnāks pie mums ar savu “vēstījumu”, bet lai to mums pavēstītu - viņi ir spiesti runāt ar mums, runāt dažādi, vairākkārtīgi, skaļi, kliedzoši, klusi, čukstoši, caur “simptomiem”, “uzvedības traucējumiem”, “neirozēm”, daudz dažādām emocijām, jūtām, audzināšanas sarežģījumiem u.c.

• Cits bērns jeb viņa dvēsele ar mums runā jau – pirms ir pieteicies. Jo...viņš nepiesakās un nepiesakās, kaut mums šķiet, ka mēs viņu ļoti vēlamies un gaidam. Un mūsu kā vecāku ( un arī kā pāra/partneru) ceļš līdz bērnam – ir ļoooti garš.
• Cits bērns ilgi ilgi nogaida, jeb ļauj mums tā riktīgi “nobriest”.Cits atskrien un mums sagriež šķietami dzīvi ar kājām gaisā, bet pēc tam izrādās – ka tik labi, kā nekad agrāk.
• Cits “runā” ar mums esot vēl mammas vēderā...un ļoti daudz ko māca un māca mammai, tētim...
• Cits sāk tā riktīgi runāt pie dzimšanas...runā gan ar vecākiem, gan uzrunā vecmāti...u.c.

Katram bērnam ir savs dvēseles uzdevums un arī savs “”vēstījums”, ko viņš nes saviem vecākiem. Esam sirds gudri! Tās “vēstules” , ko bērni nes...nav nejaušas, lai kā arī mums reizēm to negribētos atzīt, pieņemt.Bērni mūs māca būt patiesākiem,kas ne vienmēr varbūt ir viegli, kas reizēm ietver savu daļu sāpīgu lēmumu, bet...tā pat kā ķirurgs, viņi zin, ka ne visu var izārstēt ar “plāksteri”, reizēm vajag skalpeli....lai pēc tam varētu atlabt, atbrīvoties no nevajadzīgā un traucējošā- un vēl vēlāk lai varētu sākt dzīvot patiesi labi.

Viņi savu veic, viņi ar mums runā. Ko darām mēs ?Vai aplūkojam to visu tuvredzīgi, neuztverot bērnu kā mūsu “sistēmas” sastāvdaļu? Vai aplūkojam viņu un viņa “vēstījumu” atrauti no visa mūsu ģimenes un savu partnerattiecību konteksta? Vedam bērnu pie neirologa, psihiatra, homeopāta…? bet paši paliekam, kur esam? Un vēlāk brīnāmies, kāpēc pēc laika viss tas pats atkal atkārtojas?

Par to arī parunāsim : kā saprast visbiežāk sastopamos bērnu atnestos “vēstījumus” jeb “simptomus”? par cēloņsakarībām ģimenē - kas no kā izriet un kas pie kā aizved? un dalīšos ar savu skatījumus uz labāko “ceļamaizi”, ko mēs kā vecāki varam sniegt saviem bērniem, lai viņu dvēsele dzīvo pilnasinīgi, droši, mīlēti un ķermenis lai nav spiests mums uzrādīt “simptomus”.

Par vecākiem nepiedzimst - par vecākiem kļūst, ar lielu mīlestību un pateicību pieņemot savus bērnus un augot līdz ar viņiem. No kļūdām nav jābaidās, bet no nevēlēšanās tās labot - gan.Mūsu bērni ir bijuši tik drosmīgi – izvēloties tieši katru no mums par savu vecāku.Tad novērtēsim to no visas sirds un , ja kādā brīdī aptrūksies – pārliecība par savu varēšanu, saprašana par notiekošo, bet sirds klusi čukstēs......kaut ko mans bērns man mēģina caur to pateikt,... kaut kur ir atbilde,...tad zini, Tev taisnība, Tavs bērns patiesi RUNĀ UZ TEVI CAUR SEVI.

Kur notiek?

Māmiņu Klubā, Vīlandes 1, ieeja no Elizabetes ielas.

Cik maksā?

€ 20