Maliena

Alūksnē , Latvijas visaugstāk novietotajā pilsētā, nebiju bijusi gandrīz 20 gadus. Pēdējo reizi apciemoju tur savu dvīņu brāli, kad tas dienēja Latvijas armijā. Manas atmiņas par šo pilsētu absolūti neatbilda tam, ko ieraudzīju šogad. Pilsēta pārsteidza ar savu krāšņumu, sakoptību, atpūtas iespējām un apskates vietām. Labprāt būtu uzkavējušies arī pa nakti, taču darba dēļ diemžēl tas nebija realizējams.

Ja nu gadījumā arī jums sanāk būt tajā pusē, iesaku ieiet TIC centrā, kur, protams, var gūt informāciju par apkārtni, bet otrā ēkas pusē atrodams Ernsta Glika Bībeles muzejs. Šeit var apskatīt pašu pirmo latviski tulkoto Bībeli. Johans Ernsts Gliks bija vācu mācītājs un izglītības darbinieks, taču tieši ar Bībeles iztulkošanu latviešu valodā viņš ieņem īpašu vietu Latvijas kristīgajā pasaulē.  E. Gliks Bībeli ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI svētību, jo tieši viņš piešķīra naudu tulkojumam, no senebreju un grieķu valodas latviešu valodā iztulkoja 8 gadu laikā. Visu šo laiku viņam palīdzēja viens pārrakstītājs. Bībeles tulkojums tika pabeigts jau 1689. gadā, taču Zviedrijas karalis Bībeles izplatīšanas atļauju parakstīja 5 gadus vēlāk, līdz ar to pirmā Bībele latviešu valodā tika izdota 1694.gadā. Tā tika izdota 1500 eksemplāru lielā tirāžā. Šajā Bībelē ir 2487 lappuses, un tā sver 4 kilogramus! 250 Bībeles eksemplāru ar īpašu pavēli tika par velti izdalīti baznīcām un skolām. Šī Bībele ir ārkārtīgi liels retums!

Jau pēc gadiem 50 kāds Brāļu draudzes darbinieks bija iniciators Glika tulkotās Bībeles valodas uzlabošanai. Glika tulkotā Bībele tika rediģēta 7 reizes, pēdējais izdevums 1898.gadā.  Tad Bībele tika tulkota pa jaunam (1965.g.) Trešais, pagaidām pēdējais, kolektīvais Bībeles tulkojums J. Cālīša vadībā tika veikts periodā no 1995.-2012.gadam. Manuprāt, tas ir interesanti, ka viens pats E.Gliks tulkojumu veic 8 gados, taču vesela tulkotāju grupa to pašu darbu veic 17! gados! Vai tas ir kvalitatīvāks? Vai kolektīvā bija nevienprātība par daudzu tekstu izpratni un tā pielāgošanu mūsdienām?

Krājumos ir Bībeles vismaz 30 dažādās valodās. Grāmatu skaits (Bībeles, sprediķi, dziesmu grāmatas) gandrīz 1000 gb. Bībeles tiek dāvinātas gan no vietējiem, gan  vestas no tālām zemēm.

Apskatāms arī unikālā kanceles pārsega no 19.gs. kopija. Tas ir ļoti grezns izšuvums ar pērlītēm (gandrīz 75 tūkstoši!), brokāta lentām un bārkstīm malās.  Oriģināls kā pārsegs, kaut arī sliktā stāvoklī (satrunējis audums, nobirušas trešā daļa pērlīšu), tika lietots pat līdz 1995.gadam. Šobrīd tas ir atjaunots, bet lietot vairs nevar.

Bērniem arī patika iezvanīt zvanu, kas izgatavots Polijā par godu Bībeles muzeja 25 gadu jubilejai.

Ieejas maksa muzejā:

Senioriem, skolēniem, studentiem - 0.75 EUR,
Pieaugušajiem - 1.50 EUR

Pēc šī muzeja apmeklējuma, protams, apmeklējām vietu, kur pretī mājītājmuižai, tās parkā, E.Gliks par godu sava mūža lielākajam darbam (tā vismaz man labpatiktu domāt) iestādīja pa ozolam-viens zaļo par Jauno Derību (1685.), otrs-par Veco Derību (1689.g.)

Tālāk gan mums jāsamierinās ar pastaigām pa āru, jo Alūksnes Jaunā pils, kur atrodas gan Novadpētniecības, gan Dabas muzejs, jau slēgta.

Domāju, ka viensno pislētas simboliem ir skaistais Alūksnes ezers ar saliņām. Uz lielāko no tām-Pilssalu-dodamies arī mēs. Vispirms gan iemalkojam garšīgu kafiju kafejnīcā "Pie Martas" Pilssalas ielā 4, pašā ezera krastā, pirms uzejas uz 2007.gadā renovētā koka tilta, kas tad arī ved uz lielo salu.

Siera kūka bija garda (ap 3 eiro), saldējuma kokteilis bērniem gāja pie sirds (3 eiro).

Uz salas atrodas Alūksnes Livonijas ordeņa pilsdrupas. Pili būvējot, tās mūros it kā iebūvēta jauna meitene, vārdā Marija, tāpēc salu sauc arī par Marijas salu. Otrs variants gan ir tāds, ka sala pie nosaukuma Marienburga tikusi, jo pils pēc celtniecības pabeigšanas tikusi iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā. Šobrīd pilsdrupu vidū ir estrāde.

Uz salas ir sporta laukumi,kā arī labiekārtota peldētava un rotaļu laukumi.

Izskatījās ļoti iemīļota atpūtas vieta-gan daudz velobraucēju, gan sportistu, gan vecāku ar bērniem. Pa Alūksnes ezeru manāmi laivotāji. Skaista vieta.

Kad esam izpledējušies,dodamies pāri vēl kādam tiltiņam, kur, ejot gar krastu, nonākam pie Alūksnes augstākā punkta-Tempļa kalna.  Tas ir sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta. Templa kalna virsotnē atrodas apaļa kupola ēka, kas veidota no granīta. Tas ir Slavas templis, ko 19.gs. sākumā Alūksnes barons Fītinghofs licis uzcelt  par godu Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē.Taču senākā pagātnē, kas Alūksne ietilpusi latgaļu zemes sastāvā, šeit atradusies koka pils. Par to kāda teika, kopierakstījis pasaku vācējs A. Lerhis-Puškaitis: "Kad vācieši aplenkuši koka pili, tās aizstāvji negribēdami padoties, aizdedzinājuši savu pili un paši sadeguši. Bojā gājušie karavīri pārvērtušies par baltiem putniem un vēlāk kavējuši mūra pils celtniecību Pilssalā."

Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tiek nolemts uzlabot pilsētas ainavu, tādēļ Tempļa kalnā tiek uzbūvēts gaisa tilts no betona un koka, ko nodēvē par Saules tiltu. Es neesmu pārliecināta, ka tas tiešām uzlaboja pilsētas izskatu, jo personīgi man tilt sizskatījā skātilts, kas ved uz nekurieni, kaut kas pilnīgi lieks šajā skaistajā vietā. 

Pa 103 nelīdzeniem betona pakāpieniem, no kuriem paveras aizvien savādāks skats uz ezeru, uzkāpjam vietā, kur pretī slejas ugunsdzēsības novērošanas tornis, kuru ikviens var izmantot, lai uzkāptu apmēram 35 m (153 pakāpieni) augstumā un vērotu apkārtni.

Augšā arī uzstādīts binoklis, lai varētu saskatīt arī apkārtnē mītošos putnus.

Ikdienā šeit, augšā, atrodas arī cilvēks, ks novēro,. vai kaut kur nav izcēlie ugunsgrēks. Ieejas maksa tornī 1 eiro personai. Tas atvērts katru dienu, izņemot pirmdienu, no 11-19.

Lejā ir iespējams iegādāties suvenīrus, nopirkt kaut ko dzeramu, bet WC gan neatradīsiet. Toties ir iespējams samērītie sar to putnu, kas dzīvo Alūksnes ezera apkārtnē, spārnu platumu.

Alūksnē un tās apkārtnē noteikti vēl ir daudz skatāmā un darāmā. Mēs labprāt atgrieztos. Varbūt varat ieteikt vēl ko interesantu?