№8 Ilga: Life is Good

05. Feb 2015, 00:59

Jā, arī man, mūždien smaidīgajai un laimīgajai sievai, ir ko teikt! Gribu pakomentēt uzdevumus un, neskatoties uz to, ka konkursā piedalos pirmo reiz, man ir sajūta, ka tie ir tendēti uz problemātiskām attiecībām. Tos lasot, man radās iespaids, ka jāmeklē kāds pleķītis attiecībās, kuras man ir ļoti harmoniskas, pārsteigumiem un prieka pilnas arī bez papildu skubināšanas. Dažubrīd bija sajūta, ka visā pasaulē ir pieņemts - ja paliek garlaicīgi un neizteiksmīgi, tad ir jābūt kaut kādai vainas sajūtai par zaudēto jaunību, brīvību, kaisli un tā tālāk. Nē! Es atsakos to pieņemt. Kādēļ?

https://plus.google.com/photos/101991631232235454022/yearinphotos2014?authkey=CN6xmZ_T8bDJ3gE

Katram vecumam ir savs skaistums un katram attiecību posmam dažādi bonusi. Jaunāki mēs nepaliekam, bērni mums ir un būs, un atmiņas par kaislīgo „rozā briļļu” periodu mūs priecēs visu dzīvi. Ir maldinoši domāt, ka var atkārtoti iekāpt tajā pašā upē. Mums vienmēr pieder šodiena un tai ir savi instrumenti, lai padarītu mūsu dzīvi košāku. Svarīgi ir mīlēt sevi jebkurā vecumā, rūpēties par savu un mīļotā pašapziņu, kā arī priecāties arī par mazajām lietām. Beigt gausties par to, kā nav un nekad vairs nebūs - vai tā būtu jaunība, tvirta āda, ideālas atzīmes skolā, ballītes no piektdienas līdz pirmdienai. Būtiski ir tiekties uz lieliem mērķiem, kuri palīdzēs mums un mūsu ģimenei būt stabilai, laimīgai un bezrūpīgai arī vecumdienās. Ja pārim ir šī vīzija par kopīgu un skaistu nākotni, tad motivācija censties arī neizpaliks. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ piedalos konkursā - es vēlos iedvesmot ģimenes ar mūsu pieredzi!

Jāpiekrīt baznīcai un Remarkam, ja runājam par talismaniem. Remarks ir teicis: „māņticība ir vāju cilvēku reliģija”, taču bībelē rakstīts, ka pārdabisku un dievišķu īpašību piešķiršana lietām ir zaimošana. Un šie viedokļi saskan ar manu iekšējo sajūtu, tādēļ nebūs manai ģimenei talismana tā prakstiskajā izpratnē. Es paļaujos uz veiksmi kā bonusu par labi padarītu darbu un izvēlēm pēc vislabākās sirdsapziņas. Manā dzīvē tas lieliski darbojas!

Ja jau pieminēju baznīcu, tad atklāšu, ka vēl lielāku stabilitātes sajūtu un izpratni par attiecībām mums sniedza pirmslaulību semināri Torņkalna baznīcā (tie ,kuri ir bijuši ...ļoti labi zina par ko es runāju). Reizi pāris gados noteikti tur vēl paviesosimies, lai atsvaidzinātu izpratni, kuru, nenoliedzami, ikdiena mēdz nedaudz nodeldēt. Semināros apskatījām attiecības no trim dimensijām: fiziskās, psiholoģiskās un garīgās. Iegūtās zināšanas ir izgaisinājušas jebkādu nedrošību un par motivāciju strādā nevis bailes pazaudēt, bet prieks uzticēties, iepriecināt un iedrošināt vienam otru. Tur es atkal un atkal pārliecinājos, ka tieši ar savu vīru vēlos pārdzīvot attiecību riskus, kopīgi nonākt pie atklāsmēm un līdzās novecot. Tāpat kā attiecību sākumā, gan pirms iemigšanas, gan no rīta atverot acis, es skatos uz Viņu un novērtēju, ka man ir tā laime būt blakus.

Vīrs man ir sagādājis neskaitāmi daudz pozitīvu, arī ļoti gardu un romantisku pārsteigumu. Viņam vienkārši tīk mani lutināt. Ar gardām brokastīm gultā, debešķīgām pusdienām, kur restorāni nobāl, un aristokrātiska smalkuma vakariņām. Viņš, būdams mūziķis, arī pa reizei mani iepriecina no skatuves, izsakot kādu jauku novēlējumu vai komentāru par mani.

Tomēr viens pārsteigums visvairāk palicis atmiņā. Mēs bijām kopā jau divus gadus un tajā dienā bija mana dzimšanas diena. Tā kā visiem „mirstīgajiem” bija darba diena, bet man brīvdiena, tad pati nodevos sevis lutināšanai baseinā un saunā. Pēc nesteidzīgās spa procedūras ieraudzīju, ka telefonā ir pāris neatbildēti zvani no vīra (tobrīd vēl drauga). Zvanīju, lai noskaidrotu kas noticis, bet viņš, kā izrādās, bija ieradies mājās, lai kopīgi ar mani papusdienotu, bet manis tur nav. Fiksi skrēju mājās (biju tik 5min attālumā), pat slapjie mati netraucēja. Vīram jau bija jāskrien atpakaļ uz darbu un šis man jautā, vai varu palīdzēt viņam kastes no mašīnas uz dzīvokli uznest. Esam lejā pie mašīnas, vīrs ver mašīnas aizmugurējās durvis un ieraugu tur savu sapņu velosipēdu...jā, tieši to vienu konkrēto „ričuku”, kuru vēlējos, bet vairs necerēju iegūt. Es, man šķiet, pat apraudājos aiz laimes J Vismaz vīrs saka, ka tik dezoriontētu viņš mani vēl nebija redzējis. Velosipēds bija ļoti īpašs, tas tobrīd piederēja manam dzīvokļa biedram - kad iepazinos ar vīru, dzīvoju kopā ar vēl pieciem jauniešiem komunālajā dzīvoklī. Es ik pa laikam to aizņēmos kopīgiem izbraucieniem pa pilsētas ielām un man tas ričuks dikti jo dikti iepatikās. Pēcāk, kad pamainīju dzīvesvietu un sāku dzīvot kopā ar topošo vīru, sāku meklēt tādu pašu velosipēdu, bet neveiksmīgi. Dzīvokļa biedrs nebija ar mieru savu velosipēdu pārdot, jo pašam ļoti patika. Tā nu ik pēc kāda laika atkal painteresējos, bet šis bija nelokāms. Bet te mans vīrs ņem un sarunā! Viņš bija arī pacenties un apvienojis manus draugus un radus, lai finansiāli šis pārsteigums izdotos.

Kad jautāju vīram par manis sagādātajiem pārsteigumiem viņam, tad viņš sāka tā viltīgi smaidīt, līdz viņu nedaudz piebremzēju, sakot: „ Nu tādus, kurus varētu arī citiem pastāstīt.” Izrādās, atmiņā paliekošākie pārsteigumi bija tie, kurus sagādāju esot līdzās notikumos, kuros viņš nemaz necerēja mani ieraudzīt. Pēc nepilnu nedēļu ilgas pazīšanās es ierados uz viņa augstskolas izlaidumu (pieminēšu, ka ierados viena un nezināju ne viņa draugus, ne radus, ne citus sveicējus). Tāpat arī neilgi pēc izlaiduma ierados viņa dzimtajā pusē uz jaunā gada sagaidīšanas balli, kas nozīmēja iepazīšanos ar viņa tuviniekiem un labākajiem draugiem. Šo avantūru es apzīmētu ar atslēgas vārdiem: milzu kupenas, jautrība, mulsums un laime. Vēl tagad rakstot paliek tā silti ap sirdi, jo zinu, ka lielākais pārsteigums vīram esmu es, nevis jelkādi materiāli labumi, lai gan, atzīšos, arī tos es protu pasniegt. Piemēram, jubilejas picas kastē ievietojot sudraba ķēdīti – rokassprādzi, vai atjaunojot pazudušo kuloniņu, kas vīram bija dikti mīļš.

Noslēgumam atgādināšu, ka DZĪVE IR SKAISTA!