Nr. 17 Laura: Meklēju laimi mazos ikdienas prieciņos

Nr. 17 Laura: Meklēju laimi mazos ikdienas prieciņos

15. Jan 2017, 22:21 lauruxs87 lauruxs87

Hei sveiciens mani sauc Laura man 29 gadi. Uh šis jau sāk izklausīties tā mazltiet stīvi. Esmu kas esmu mazliet interesanta ar savu domu un nostāju. Esmu sieva komandieris savam mīļotajam vīram un mīloša, bet stingra  mamma mūsu divām atvasītēm.Nu re tā jau ir labāk tas jau izklausās pēc manis. :)

Hmm bildes ar mani vienu pašu. Ui pēdējā es esmu vai nu ar fotogrāfējusi bērnus vai ja nu taisu selfiju tad arī ar bērniem vai ratiem fonā. Tad nu svaigākā no fotogrāfijām man b;us no pagājušā gada septembra. Vismaz tur var redzēt tiakai mani vai dabu.

20170115210718-10631.jpg

Labi un garšīgi pagatavots ēdiensir baudījums bet ja vēl to gatavojusi mana mamma mmm.. tad pievienojas māju sajūta. Bet ir viens gardums no kā kūstu un varu baudīt vēl un vēl. Es nesmu no īpašām saldumīlēm kuras var ēst šokolādi, konfektes un ko tik vēl ne.Tad labāk ēdu labi un garšīgi pagatavotu gaļiņu. Tomēr reiz nogaršoju konfektes kas bija atvestas no Amerikas un tas lika manām kārpiņām dejot. Tur bija šokolādes un zemesriekstu sviesta apvienojums. Mmm..ilgi meklēju kur tādas var nopirtk Latvijā nu tik nesen atklāju ka var nopirkt Statoil. Daudz nepērku jo dārgas un tad tiešām ēdu ar baudu...

Ja man ļautu piešķirt laimei krāsu tad tā būtu violeta , mana mīļākā krāsa un savienota ar dzelteno. Tas rada tādu neparastu apvienojumu un saistās ar patīkamiem laimes mirkļiem. 

Kad vēl nebiju iepazinusies ar savu vīru tad man mīļa bija mūzika no grupas Disciple un dziesmas bija tādas roķīgas un atbilsošas manam noskaņojumam un mani uzmundrināja. Es pat biju ierakstījusi sev MP3 plejerī dziesmas un ejot vakaros no darba mājās klausījos. Bet ar laiku mainās gaume un katram laikam man ir sava mūzika kas mani uzlādē kas mainās līdz ar mani. Un šī brīža mūzika Юля Савичева "Если в сердце живёт любовь
https://www.youtube.com/watch?v=XSI99eTsfnU

Šī dziesma no seriāla man atgādina kā es pati no neglītā nedrošā pīlēna pārvērtos par gulbi. Un tieši ar kādu īpašu kleitu man saistās šīs pārmaiņas.Kopš  sevi atceros skolā es nevarēju ciest svārkus un kleitas vispār. Ja vilku kleitu tad tas bija īpašos gadījumos. Pat 9 klases izlaidumā man bija bikškostīms. Un arī pēc skolas beigšanas nebiju pārliecināta ka man piestāv kleitas. Un tad vienreiz kopā ar draudzeni gājām iepirkties un viņa mani pierunāja uzmērīt kādu kleitu. Es vienaldzīgi škirtīju kleitas līdz ierudzīju viņu to vienīgo kas mani uzrunāja. Uzmērīju un paskatoties uz sevi teicu wow, tā esmu es. Kopš šī kleita ienāca manā garderobē sapratu ka man piestāv kleitas un tad arī sāku vilkt vāirāk svārkus un kleitas. Arī šobrīd manā garderobē vēljoprojām stāv šī leģendārā kleita kura man ik pa laikam atgādina ka vajag staigāt svārkos un kleitās.

Kopš pirmo reizi ieraudzīju šo filmu tā viennozīmīgi ir palikusi manā sirdī kā vismīļākā filma un tā tiešām arī māca tvert laimi, jo tā reizēm var būt neilgu laiku, bet tā var būt vairāk kā citiem visa mūža garumā. Šeit sanāca man gandrīz kā filmā citāts. :) Aaa. Un filmas nosaukums Walk to remember vai latviski Bezgalīgais ceļojums. Katru reizi skatos un raudu. Kaut zinu sižetu no galvas vienalga asaras plūst. Ķeru to ko dod un baudu. Jā un arī no šīs filmas klausos dziesmas kad gribas tādu mieriņu.

Laime ir atkarīga no vecuma. Bērns ārkārtīgi priecājas par spēļu mašīnīti; porša atslēga viņam vēl neko nenozīmē. Stefans Lemers. Šeit šis būs mans citāts jo redzu cik mans dēls ir laimīgs par cienkāršām lietām kas nemaksā daudz , tā ir jāmāk priecāties.

Azveru acis , klausos mūziku no Walk to remember un cenšos atskatīties uz saviem laimes brīžiem kas spilgti palikuši man atmiņā. To ir tik daudz- kāzas, bērnu piedzimšana, mūsu ar vīru satikšanās. Izlīgšana pēc liela strīda un pārbaudīja attiecībās. Bet kurš tad ir tas visspilgtākais laimes brīdis? Tas bija tas mirklis,kad sajutos laimīga un mīlēta. Es biju aizbraukusi uz pāris dienām uz nometni un atgriežoties biju tā sailgojusies pēc sava vīra(toreiz drauga) ka brīdī kad viņu apskāvu es sajutos tik labi un mīlēti un man neko citu nevajadzēja.

Jāatzīstas ka sākotnēji nemaz nedomāju piedalīties. Bet kad izlasīju ka šoreiz projekts ir vērsts uz to lai padarītu sevi laimīgu man tomēr uzradās vēlme piedalīties. Jo jūtos ka esmu mazliet sevi pazaudējusi kaut kur starp ikdienas darbiem, skriešanām , bērniem. Šogad vajag veltīt laiku sev un paskatīties kā tas izdosies.

20170111085000-64836.jpg