Nr.11 Laurlapa: Laimes zenītā mani spārno mana ģimene

19. Jan 2017, 11:09

Līdzcilvēki man blakus. Šis uzdevums priekš manis ir grūts, jo tā nu dzīvē ir sanācis, ka daudz esmu jutusies tā it kā būtu viena šajā pasaulē - viena un nesaprasta. Tas laikam tāpēc, ka māte jau no manas bērnības ir bijusi slima (invalīde), mans tēvs nomira, kad man bija astoņpadsmit gadi, vecvecākus neesmu pat redzējusi, jo miruši. Par spīti visam, no savas ģimenes esmu iemācījusies darba mīlestību, augstu atbildības sajūtu, uzņēmību. Esmu ieguvusi labu izglītību un darbu. Draugi man nav, tikai daudz paziņu. Nē, tomēr viena draudzene man ir - tāda kas neskauž, neaprunā, bet patiesi runā, dod padomu un otru paceļ nevis gremdē, jo pati es arī tāda esmu.

Vislielāko laimes sajūtu es jūtu ar gudriem, pieredzes bagātiem, interesantiem cilvēkiem, kas ar savu garīgo bagātību otru iedvesmo, tā rezultātā cilvēks vairs nevaimanā par dzīves grūtumu un sūrumu, bet izbauda dzīves daudzkrāsaino būtību -izglītojās, ceļo, lutina sevi un savus tuvākos, utt.

Daudz pozitīvo emociju esmu ieguvusi arī no saviem skolotājiem, īpaši tiem, kas bijuši stingri, mācībās daudz prasījuši, līdz ar to piespieduši mācīties. Jo galu galā liela laime ir zināt.

Un pāri visam - vairāk par visu mani laimes zenītā spārno mana, nu jau pašas izveidotā ģimene - vīrs un divi bērni. Cik gan esmu laimīga, ka man tas viss ir!

Vēl mani iedvesmo dažādas autoritāras personas par kurām lasu internetā vai masu medijos. Patīk apmeklēt teātri, kur mani mīļākie aktieri spēlē, tāpat -pasākumus un koncertus, kur mani mīļākie vai slavenākie mākslinieki uzstājās.

Un pāri visam- ir kāds līdzcilvēks, kuru nepārtraukti jūtu savā dzīvē un to lūdzu, jau no agras bērnības- Tas ir Dievs.