№16 Ilze: Katrai ikdienai pa savai "odziņai"

30. Jan 2013, 08:37

Labdien!

Mums attiecībās nekad nav bijis garlaicības mirkļu, jo abi vienmēr esam bijuši ļoti, ļoti aizņemti cilvēki. Abi vienmēr esam strādājuši pilnu darba dienu, esam ļoti sabiedriski un piedalāmies dažādos sabiedriskos pasākumos – sākot ar ciemošanos pie draugiem un beidzot ar operas apmeklējumu. Protams, ir dienas, kas vienam vai otram gribās “darīt neko”, taču arī tad nav garlaicīgi, jo var nodoties tam, ko tu visvairāk vēlies – vai nu tā ir gulēšana, grāmatas lasīšana, pastaiga gar jūru utt.

Cita lieta – rutīna attiecībās – tā, neatkarīgi no dzīves veida un ritma, ienāk jebkurās attiecībās. Taču, ja kādam tas ir ēst gatavošana, veļas mazgāšana, TV skatīšanās, čatošana internetā vai jebkas cits, tad mums arī šīs aktivitātes nesagādā grūtības. Visu nosaka cilvēku attieksme, jo situācijas ir dažādas, tāpat kā to risinājumi. Cits jautājums – kā cilvēki tai pielāgojas un to risina – kā darbiņu, kas ir vajadzīgs vai kā pamatīgu slogu, kas ir jādara.

Ikdienas rūpes mūsu attiecībās neapšaubāmi ienāca ar dēliņa ienākšanu ģimenē, jo viss tiek pakārtots viņam, kas ir visai pašsaprotama lieta. Pieaug to darbiņu un aktivitāšu skaits, kas jādara un jānodrošina bērniņam. Laika sev un vienam priekš otra paliek aizvien mazāk un mazāk. Tas ir jauns posms mūsu attiecībās, ko par vieglu nosaukt nevar. Es, kā māte, to uztveru vairāk vai mazāk kā pašsaprotamu. Bērns ļoti mobilizē un ikdienas rūpes, kas saistītas ar bērniņu, es uztveru ļoti viegli, jo tas taču ir nepieciešams manam mīļākajam cilvēciņam uz pasaules. Vai jūs ieklausījāties pēdējā teikumā – “mīļākajam cilvēciņam uz pasaules”:) Manuprāt, tas ļoti daudz ko izsaka, un vīrietis to uzreiz jūt. Ka, nevis viņš ir mīļākais cilvēks uz pasaules, bet tas ir kāds cits. Līdz ar to rodas jauna problēma – netieša konkurence, nepieciešamība dalīties, pakārtot dzīvi kādam citam, iespringt kāda cita dēļ, atteikties no kaut kā… Ir cilvēki, kas šīs lietas uztver viegli, mans vīrietis to zināmā mērā pārdzīvo, jo viņā ir diezgan liela egoisma deva (tā objektīvi skatoties). Viņam tas, kas man sagādā prieku un pat zināmā mērā baudu (saistīts ar rūpēm par mazuli), rada nelielu stresu un iespringumu. Līdz ar to rodas problēmas, kuras cenšamies risināt, runājot, mēģinot darīt kopā vai atsevišķi. Tā kā esam pirmo reizi vecāki, tad jāsaka: “Mēs tikai vēl mācāmies!”, un galvenais, lai mums abiem ir vēlme mācīties.

Kā jau vienā no iepriekšējiem uzdevumiem minēju, mēs cenšamies izbrīvēt piektdienu vakarus, lai varētu pāris stundas pavadīt divatā. Par laimi, mums ir vecāki, kuriem uz pāris stundām varam uzticēt dēliņu, lai paši kaut nedaudz varētu atsvaidzināt attiecības. Pa nakti gan nekad mazuli neatstājam, jo mūsu uzskats ir: “Ģimenei vienmēr ir jābūt kopā, gan ikdienā, gan jebkurā cita situācijā – ceļojumā, pasākumā (pēc iespējas)!”

Ja mazo nevaram kaut kur ņemt līdzi, tad no pasākumiem esam brīvprātīgi atteikušies, jo ir vietas, kas nav domātas bērniem, piemēram, koncerti ar lieliem cilvēku bariem, skaļu mūziku, klubi utt., kur bērnam var būt garlaicīgi vai bīstami veselībai un režīmam.

Šajās piektdienās parasti izdomājam kādu interesantu nodarbi, kura var ienest “svaigu elpu” mūsu ikdienā, piemēram,

1) pokera vakari draugu kompānijā – mums ir sava kompānija un vieta, kur pat ir pieejams īsts pokera galds, kur nodoties vairāk vai mazāk azartiskai spēlei un trenēt savas matemātiskās spējas. Likmes ir simboliskas, vairāk tiek domāts par to, lai brīvā un jautrā gaisotnē jautri pavadītu vakaru.

2) vakariņas sveču gaismā – mums ir paradums kopā atklāt jaunas garšas, tāpēc pēc iespējas vairāk mēģinām apzināt un apmeklēt dažādus restorānus. Vasarā mūsu top vietas bija Koya Andrejsalā, ziemā – Biscuit un Navat club Rīgas sirdī. Tās vietas nekļūdīgi varam ieteikt ikvienam, kas tīko pēc jaunām garšas buķetēm un romantiskas atmosfēras.

3) SPA – tā ir atpūta mūsu dvēselei un miesai, jo visam ir jābūt sabalansētam. Vakars SPA ir pielīdzināms nelielam piedzīvojumam, kur gala iznākums nav prognozējams, bet jebkurā gadījumā – vienmēr patīkams.

4) pastaiga gar jūru – tā kā mums ir paveicies ar dzīves vietu (jo ir valstis, kur nav tik grandiozu ūdens tilpņu), izmantojam iespēju baudīt veselīgu gaisu un brīnišķīgus skatus tepat mūsu dzimtenē. Tad arī varam pārrunāt daudzas lietas, kas varbūt citkārt un citos apstākļos paliktu noklusētas, jo jūra raisa uz pārdomām…

5) balles – uz ballēm ejam reti, taču tad, kad tiekam, tad izpriecājamies no sirds. Vislabāk, ja tā ir kāda tematiskā balle, piemēram, mafijas vai zvēru ballīte, jo tad visiem ir divtik jautri:)

6) ceļojums – kamēr mazais nebija pieteicies, mums bija tradīcija – braukt ceļojumā vismaz 2x gadā – pavasarī un rudenī. Tā kā mans mīļotais nodarbojas ar hokeju, mums bija arī daudz izbraukumu ārpus Latvijas, kur visi fani turējām īkšķus par savējiem (protams, Latvijas fani ir viskrāsainākie, skaļākie un kaislīgākie!)!

Vienu gadu grūtniecības dēļ nekur nebraucām, un pagājušajā gadā visi kopā ar mazo 2x bijām Lietuvā, kas atsvaidzināja mūsu attiecības un ļāva uz tām paskatīties no cita skatu punkta.

7) teātris, kino, koncerts, opera – mums katram ir sava sfēra: teātri un operu organizēju es, bet kino un koncertu – mans mīļotais. Ņemot vērā to, ka mums abiem ir ļoti līdzīga gaume un patika, nekad neesam „nošāvuši garām” ar izvēli un otram tas ir ne tikai patīkams pārsteigums, bet arī lieliska atpūta kopā.

8) Meža kaķis – šo atraktīvo un lielisko izklaidi atklājām pirms pāris gadiem, kad turp devāmies darba pasākumā (te jāpiebilst, ka strādājām vienā kolektīvā). Šķēršļu pārvarēšana ir kļuvusi ne tikai par mūsu kopīgo piedzīvojumu, bet arī par savdabīgu saliedēšanās pasākumu, jo manam mīļotajam ir bail no augstuma, bet man ir pretēji – patīk augstums. Tādējādi meža kaķa iziešana katru reizi ir rūpīgs kopdarbs:)

9) ūdensslēpes – mums ir kopīgs sporta veids uz ūdens, kas parasti notiek jestrā kompānijā Lielupes ūdeņos. Mūsu draugiem pieder viesu nams, kurā gandrīz katru nedēļas nogali vasarā notiek šī ekstrēmā, bet atsvaidzinošā un interesantā izklaide, kur katrs var piedalīties gan kā skatītājs – laivā vai dalībnieks uz slēpēm.

10) kopīgi pagatavotas vakariņas – laikam nekas mūs nespēj tik ļoti saliedēt, kā kopīgi sagatavotas vakariņas. Mums draugi ir iedāvinājuši vairākas pavārgrāmatas un tad tik var sākties eksperimenti… parasti mēs ar mazo izvēlamies ēdienu, ko gatavosim un tad var ķerties klāt – mans mīļais sagādā visas ēdamvielas un sagatavo tās, piemēram, nomizo kartupeļus, sagriež gaļu, kā arī sagatavo nepieciešamos traukus – katlus, pannas, blenderi u.c. Dēliņš, piestūmis krēslu pie galda, strādā par mūsu asistentu pārcilājot ēdamvielas no viena trauka citā (tagad viņam tāds bēršanas periods) vai padodot karoti, dakšiņu, lāpstiņu u.c. Un tad mēs ar mīļoto kopīgi cenšamies visas ēdamvielas salikt kopā tā, lai rezultāts būtu ēdams:) Neiztrūkstoša ir vīna glāze gatavošanas procesā un kopīga sagatavotā degustācija…

Tā kā šo piektdien mums izklaide izpaliek, tad dalīšos ar lielisku piedzīvojumu, kas mums bija 25.janvārī (piektdien). Tā bija masku balle, kuru organizēja uzņēmums, kurā šobrīd strādāju es. Kā zināms, masku balle tika rīkotas kopš neatminamiem laikiem – populārākais laikam ir Venēcijas masku karnevāls, kas palicis aktuāls līdz pat mūsdienām. Taču masku balles ir bijušas gan senajā Grieķijā, gan viduslaikos, gan Renesanses laikmetā. Līdz ar to mūsu abu mērķis bija vienlaicīgi izskatīties aktuāli (atbilstoši laikmetam) un ar nelielu „odziņu” – aksesuāru, kas būtu piemērots šādam notikumam. Tērpus izvēlējāmies saskaņotus un no saviem krājumiem izvilku 2 interesantus aksesuārus – masku un japāņu cepurīti (tas gan nebija īpaši saskaņoti), taču kopā izskatījāmies dikti interesanti:) Balle bija ļoti labi noorganizēta, parūpējoties gan par atbilstošu mūziku, noskaņu, dekorācijām, galdiem un izklaidēm. Mūsu kolektīvam bija savs galdiņš, kur visi kopā ar otrajām pusēm jautri pavadījām laiku, jokojoties un fotografējoties. Ļoti patīkami bija tas, ka arī otrās puses ļoti labi iejutās vispārējā noskaņojumā (kas gan nav viegli, ja gandrīz nevienu nepazīsti).

Pēc vakara atklāšanas un visām svinīgajam runām, tika ieturētas gardas vakariņas un, skanot ugunīgiem Latīņamerikas ritmiem, mēs ar mīļoto metāmies dejā. Pie „Besame Mucho” mēs vienkārši „izkusām”, jo tā ir tik jutekliska dziesma un deja ir kā priekšspēle… Tādā liderīgā noskaņojumā ap 23.00 devāmies mājās pie mazā, kas jau saldi čučēja savā gultiņā, un mēs, apgūlušies viņam blakus, aizmigām gandrīz uzreiz ar smaidu un lūpām un dziesmu sirdī, kaislības atstājot citam vakaram…

Gucci123