Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Nezinu, vai uz šādām pārdomām mani pamudināja šokējoša intervija, kuras laikā kāds no Latvijas hokejistiem atzina, ka laikā, kad piedzima meita, nācās uz gadu pamest valsti darba dēļ, vai vienkārši tas, ka par savu pastaigu maršrutu esmu izvēlējusies dārgu privātmāju rajonu.
Jā, es arī neprātīgi alkstu pēc savas mājas – dārza, kur varētu rušināties un kopā ar meitu sēt puķes, pagalma, kurā spēlētos mani bērni un skraidītu suns, šķūnīša, kurā “ķimerētos” draugs, kurš necieš brīvdienās zvilnēt uz dīvāna pie televizora. Es sapņoju par mašīnu, lai brīvdienās vai vismaz svētkos varētu aizbraukt uz kādu foršu ģimenes pasākumu, koncertu, kaut muzeju. Vēlos vairākus kurpju pārus un brīnišķīgas kleitas, lai meita varētu visiem skolā stāstīt, cik skaista ir viņas mamma. Vēlos gatavot eksotiskus ēdienus no kvalitatīvām sastāvdaļām. Vēlos vasarnīcu laukos, lai bērniem ir iespēja vismaz reizi gadā dzīvot “pie dabas krūts”. Atzīstu - pēdējais minētais tiešām ir “ekstra”, un tomēr gribās…
Bet viss maksā! Un maksā patiešām daudz, ja raugāmies uz vidējo algu Latvijā. Ja cilvēks vēlas dzīvot, nevis tikai censties izdzīvot, kādam no ģimenes nākas strādāt ārzemēs. Un tas ir neiedomājami smagi, esmu to piedzīvojusi! Visi tikai runā par to, cik svarīgi ir, lai aizbraucēji atgrieztos. Gribās teikt – nedariet to! Lai cik skaista un mīļa nebūtu mūsu mīļā zemīte, šeit nekas nav mainījies.
Es tik ļoti negribu aizbraukt! Taču atalgojums, ko mans vīrietis saņem Latvijā (esot meistars savā jomā) ir 4 reizes mazāks par to, kādu viņš var nopelnīt ārzemēs. Nē, es nepārspīlēju, pati biju šokā, uzzinājusi, cik viņam maksā konkrētajā valstī. Tur kvalitatīvu un smagu darbu novērtē. Pēc atgriešanās var ne vien kādu laiciņu brīvi dzīvot, bet vēl arī nomaksāt visus tos “kredītus”, kuri Latvijā sagrābti. Jo šeit dzīvojot katrs otrais latvietis ir sevi ieracis “kredītu jūgā”.
Arī mana sapņu profesija (skolotāja), kuru esmu izvēlējusies ar sirdi, lai uz darbu nebūtu jāiet kā uz nāvessoda izpildi, nebūt nav tik labi atalgota, lai es varētu īstenot savas ambīcijas. Nemaz nerunājot par to, ka pēc studijām, ļoti iespējams, es darbu nemaz nevarētu atrast. Jūs teiksiet – mana izvēle. Jā, izvēle, ko izdarīju, uzdodot sev būtisku jautājumu;” Ko tu gribi darīt visu atlikušo mūžu?”
Pagaidām draugs ik pa laikam pastrādā “svešumā”. Bet tas tā nevar turpināties – atšķirtība, vientulība, nogurums, arī atsvešinātība pēc satikšanās. Tas mani vienkārši iznīcina, šādas attiecības man neder. Tā nav ģimenes dzīve, kādu es vēlējos!
Bet ēst vajag, drēbes (vismaz meitai) jāpērk, maksājumi arī nekur nav pazuduši. Protams, meklējam iespējas, kā nopelnīt papildus naudiņu šeit pat, taču tas, vismaz pagaidām, liekas pilnīgi nereāli. Ģimenes šķiras – viena pēc otras. Tā pat nav neuzticība, tā ir saiknes zaudēšana. Kādā brīdī abi saprot, ka sākuši dzīvot katrs savu dzīvi, katrs savā valstī.
Kādā reizē, esot kopā ar ģimeni, kuras tēvs jau neskaitāmus gadus, galvenokārt, aizvada citā valstī, dzirdēju viņu sakām sievai;” Viņa mani tik maz redz, ka vairs pat pie manis nenāk”. To viņš teica par savu 4 gadus veco meitiņu… Vai tā ir dzīve, kādu vēlamies? Vai tāds upuris ir privātmājas un automašīnas vērts?
Un – vai mūsu mīļā Latvija ir TIK mīļa, lai mēs, sakostiem zobiem, “ierakušies” kredītsaistībās turpinātu šeit “izdzīvot”?
Domāju, ka dažu turpmāko gadu laikā mēs no šejienes aizbrauksim. Jo es gribu to māju un gribu to mašīnu. Un gribu savu vīrieti. Galu galā, arī viņi ir pelnījuši baudīt tos nopelnītos augļus tagad, nevis sirmā vecumā, kurš, starp citu, var arī nepienākt.
Es esmu par kuplām, vienotām un laimīgām ģimenēm!
P. S. Visas bildes ir no personiskā arhīva. Mazā dārza būdiņa ir tāds "ašs" drauga čaklo roku meistarojums. :)
Es arī piekrītu! 😀 Lai kāds arī scenārijs nebūtu, galvenais, ka ģimene kopā. 😀
Atļaušos ielikt tavu jau reiz rakstīto par cilvēkiem ar ko esat attālinājusies pēdējā laikā...
Skolas draugi tika zaudēti līdz ar skolas beigšanu, ģimene tika aizstāta ar jaunu, manis pašas veidotu, (liekas neiespējami, bet brīžam liekas, ka tieši tā arī tas ir) labākā draudzene palika dzimtajā pilsētā, tāpat arī paziņas. Dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, pazuda saikne arī ar kolēģēm. Vienā brīdī attapos bez neviena no tiem cilvēkiem, kuri reiz man nozīmēja visu. Liekas – vien samirkšķināju acis, – un esmu nonākusi pavisam svešā pilsētā starp pavisam svešiem ļaudīm, kuriem atkal sevi jāpierāda no jauna. Kuriem jāļauj sevi iepazīt, kuri man pašai jāatklāj un, pats galvenais, jāiemīl.
Viņi visi ir tepat, dažu desmitu varbūt simtu kilometru tālu. Viņi runā un domā tavā valodā. Kolēģus var apciemot, klasesbiedru salidojumu apmeklēt un ar draudzeni satikties kaut kur pa ceļam starp jums un viņu, pa vidu starp abām pilsētām, lai abām labi un varat izstaigāt kādu jauku maršrutu un runāt, runāt, runāt. Vai iedomājies kā būs, kad būsiet tūkstošiem kilometru tālu no viņiem visiem? Apkārt viss svešs, ne savs. Cita valoda, cita domāšana un dzīves uztvere. Ir kosmopolīti cilvēki un ģimenes, un ir, kas tādi nav. Nu gan laikam beigšu pļāpāt, kaut kā iekrita sirdī šis temats un ir tik daudz, ko teikt. Jauku vakaru!
Pilnīgi piekrītu
Hmm.. ja pareizi atceros, tad Tev bija ieraksts par to, ka esi jaunā mamma un ar to lepojies. Nu tad, lūk, 20 gados nevar gribēt visu uzreiz. Un arī tiem, kam viss ir tas nenāk viegli. Tā tik vienmēr no malas liekas, cik tas bagāts utt. Bet tas viss tiešām prasa daudz pašieguldījuma. Piemēram, brālim pieder savs uzņēmums, bet telefons kā karstā līnija pat brīvdienās. Nemitīgi noskrējies, maz atpūšas. Bet var atļauties visu. Un zini, ne reizi viņš nav sūdzējies, cik Latvijā slikti. Viņš iet dara un cīnās. Ja mēs mazāk čīkstētu un saprastu, ka valsts esam mēs paši, domāju vieglāk dzīvot būtu. Man ar dzīve nav medusmaize, bet tāpēc jau nebraucu prom. Un ārzemēs nav tik rožaini, kā vairums naivi domā. Katrā ziņā, lai izdodas īstenot sapņus! Bet laime nav mājā, naudā vai mašīnās. Laime ir būt kopā ar mīļajiem cilvēkiem.
Nākat uz Auci,te gan lauki,gan skolotāju pieprasījums,jo dažas ir tādas,kas strādā vsk vel arī 75 gados.....ari algas mūsu pedagogiem ir vienas no labākajām
Mana krustmeita darbu skolā dabūja bez problēmām.
Baigi reti jau ir tādi,kam ir viss gatavs. Palielam jau visi sāk ar mazumiņu.
Kad sākām kopā dzīvot,mums pat gultas nebija 😃 bet toties bija pašiem savs dzīvoklītis. Nu top māja,lēnām top,jo bez kredīta. Un māja nav tikai puķu dobes,bet arī NĪN,kas nav mazs,zemes nodoklis.
Viss nāk ar smagu darbu. Latvijā. Un var dzīvot,ne tikai izdzīvot.
P.S. Dobeles privātmājas ir nieks ar privātmājām Jūrmalā 😉😃
Paldies! 😀 Teikšu godīgi, pēc šiem komentāriem labāks garastāvoklis palika uzreiz. 😀 Saredzēju dažas savas uztveres kļūdiņas. Reizēm jau sanāk uz lietām skatīties no negatīvās puses.
Paldies par iedrošināšanu strādāt par skolotāju! Esmu dzirdējusi daudz negatīvu viedokļu šajā jautājumā, kādā brīdī jau likās, ka tā ir nepareizā izvēle. Bet gribās! Galvenais, lai var atrast darba vietu. 😉 Skolu vairs nav tik daudz, katrā vien pāris konkrētās jomas zinātāji... 😉 Tā gribētos, lai ar laiku viss sakārtojas tepat. 😀
Runājot par darbu, nevajag sevi noskaņot uz neizdošanos. Dzīve bieži piespēlē foršas iespējas,ka pēc tam sēdi un domā,kā tā varēja viss labi salikties. Sāc tik auklēt to domu par darbu savā profesijā un redzēsi,viss sakārtosies,pakārtosies kā vajag! Un,ja tomēr škiet,ka uzreiz durvis neveras,pacieties mazliet! Tas nozīmē,ka tev tiek gatavots kas labāks. Un, nost ar ambīcijām. Esmu sastapusi cilvēkus,kas dēļ savām ambīcijām tā arī paliek nekur,jo ambīcijas taču.
Man šķiet, ka "gribu visu un uzreiz" ir tāda mūsdienu patērētāju sabiedrības nostāja. Bez tam daudzi aizbraukušie jau nemaz tik labi tur nedzīvo - jā ir vieglāk savilkt galus, bet kopumā nekāda paradīze tur nav.
Jautājums bez atbildes - kas kuram svarīgāks - saknes, dzimtā zeme, draugi, radi vai mazliet labāka materiāla situācija un outsaidera statuss?
Es jau teiktu, ka autores gadījumā, jāiet strādāt profesijā - skolotāji ir gana pieprasīti un tik mazs attalgojums jau arī nemaz nav (jā, jā vienmēr gribas vairāk) un varbūt pa mazam solītim var tikt gan pie sava mājokļa, gan auto.
Protams! 😀 Paldies par komentāru! Ļoti patiess. 😀
Ir jau ir mums tā, ka gribas visu uzreiz. Jau tā priekš tik īsa laiciņa ir ļoti daudz. 😀 Pacietību vēl mācāmies. 😀 Tā, droši vien, arī ir tā "atslēga" 😀
Piekrītu,ka te,Latvijā, ir daudz nesakārtotu lietu valstiskā līmenī. Protams,atalgojums nosacīti zemāks,kā citās valstīs,bet ir daudz valstu,kur ir vēl daudz bēdīgāka situācija. Manuprāt,viss ir attieksmē. Un tas ir pavisam normāli,ja ģimene,iedzīve,sadzīve sākas ar mazumiņu un tad tā pamazām,pamazām kļūst lielāka,labāka,komfortablāka. Es domāju,ka šeit ir daudzas māmiņas,kas savu ģimenīti sākušas veidot no mazumiņa. Ar aizlienētas gultiņu,ar vecāku bufeti un draugu atdotu ledusskapi. Un ceļojumus ar vilcienu un autobusu. Jārēķinās arī ar to,ka automašīna ir kā vēlviens ģimenes loceklis ģimenē. Es jau smejos vīram,ka es viņam moteikti izmaksāju lētāk nekā mūdu auto 😀.Viss nāk ar laiku un viss pamazām aug. Es saprotu,ka gribas pilnu krūti dzīvot jau šodien,bet nekur nav tik labi kā mājās. Grūti spriet par situāciju laukos,bet kopumā jau tas dzīves līmenis ceļas. Nu nav tik traki! Latvijā ir daudz plusiņu,kuru dēļ ir vērts šeit būt. Vajag tikai saskatīt un sajust un mācēt paņemt.
Gribu piebilst, ka neminēju, ka uzskatu, ka Latvijā viss ir slikti. 😉 Minēju tikai algas. Ne jau es vienīgā to saku. Tā ir tāda vispārēja "sāpe" daudziem. Citādā ziņā Latvijā ir daudz laba! 👍
Varbūt mēs vienkārši nemākam pareizi tērēt un plānot. 😉 Var jau būt arī tā. 😉
Es varētu piekrist, tik tam, ka Latvijā medicīna klibo, bet pārējais ir atkarīgs no paša cilvēka.
'Tā nav nosodīšana, ja kāds grib, lai brauc, bet dzīvojot Latvijā un saņemot savus 600 eiro var tikt i pie dzīvokļa, i mašīnas, i ceļojumos braukt, nevajagot pat uz ārzemēm braukt. Viss atkarīgs no cilvēka gribas, ja grib vieglāko ceļo prom, ja grūtāko paliek.
Tā ir Jūsu izvēle ko darīt vai nē, bet nevajaga rakstīt, ka Latvijā viss tik slikti, ka pietiek tik ēdienam nopelnīt un viss, tā nav.
Nekas nav agresīvi, bet reāli. Piedevām es nestrādāju labi apmaksātā darbā un ārzemēs citi mani amata brāļi saņem uz pusi vairāk kā es šeit, bet es neesmu devusies prom.
Tādi nedaudz "agresīvi" komentāri. 😃 Diezgan negaidīti. 😉
Raksts nebija kā sūdzēšanās par sevi. Galvenā doma bija par to, ka, lai varētu paņemt to dzīvokli, māju vai auto, nākas meklēt papildienākumus ārzemēs. Jo Latvijas algas ir tādas, ka pietiek vien tam, kas vajadzīgs ikdienā.
Tā jau katra paša izvēle - grib viņš to auto vai nē. 😉
Šeit runā tās, kuras ar to nesaskaras. Prieks, ja ir izdevies atrast un attīstīt labi apmaksātu karjeru. 😀 Citi cīnās, meklē, veido, bet nesanāk. Un tie, kuru darbs netiek tik labi apmaksāts, un kuri zina, ko nozīmē, kad nākas braukāt, lai "piepelnītos", mani saprastu. 😀
Priecājamies jau par to, kas ir. 😀 Jo ir jau tik daudz! 😀 Tās tādas nākotnes perspektīvas, jo - gribās jau savu, nevis tikai aizņemties, noīrēt. 😀
Paņemiet dzīvokli uz nomaksu, kur problēma? MK ir daudz stāstu, kur mammas tiek pie dzīvokļiem un kā to izdarījušas. Mašīnas var nopirkt pa 500 eiro, kur problēma? Atliekat pa bišķinai un viss būs.
Man ļoti, ļoti sažņaudzās sirds, šo lasot. Ļoti, ļoti ceru, ka radīsiet šarmu savā dzīvē, kāda tā ir. Brīdī, kad to iemīlēsiet, viss atnāks! Un vēlu rast darbu, mašīnu, dārzu un visu, visu, ko vien sirdij kārojas tepat, Latvijā! Bet protams - galvenais, paliksiet kopā, mīlēsiet viens otru, būsiet laimīgi un, lai jūs nebiedē citu viedoklis!