Nr.20 Ilga: Dubults prieks un pusbēda

28. Jan 2017, 00:13

Es esmu pļāpa un no tā nekautrējos. Kādu laiku pārdzīvoju par to, jo reizi pa reizei nākas iekulties nepatikšanās dēļ tā, taču beidzot to spēju novērtēt kā pozitīvu lietu un jāatzīst tā ir viena no manām laimes atslēgām. Es tiešām priecājos, ja varu ar pozitīvo sajūtu, pieredzi, atklāsmi dalīties. Dažkārt arī bēdu izrunājot ar kādu (draudzeni, kompetentu speciālistu vai vīru) vairs nešķiet bēda. Piekrītu teicienam, dalies ar prieku un tas būs dubultprieks, dalies ar bēdu un tā kļūs par pusbēdu.

Mani laimes mirkļi

Bērna smiekli, kad kopā nosmējāmies par meitas teoriju: “mammu neskrienam, ja skrien, tad sasvīst mati.” Manai meitiņai tūliņ būs trīs gadi. Es tik maz esmu pierakstījusi viņas runas pērles, taču šo es neaizmirsīšu.

Vīrs ir mājās. Viņš ik gadu šajā laikā ir prom komandējumā ASV, šogad tas bija nedaudz īsāks un viņš jau ir mājās. Lai arī pusotra nedēļa tikai, bet man šķita kā mūžība. Stundu starpība ierobežoja tik ierasto komunikāciju. Bet nu es varu viņam pieskarties, parunāties, piezvanīt jebkurā laikā un tas mani dara laimīgu.

Šonedēļ bija arī mūsu 3 gadu kāzu jubileja, lai gan nebija vēl tanī dienā atpakaļ, taču neaizmirsa un iepriecināja mani ar īstu amerikāņu colu. Kādam varbūt tas ir nieks, taču man cola ir mazā atkarība. Kolēģis reiz teica, ka Ilga bez colas ir kā pase bez bildes. Tad nu variet noprast manu laimi :) Un meitiņa, tik laimīga, ka tētis ir mājās. Es kūstu viņus vērojot.

Iepirkšanās maratons. Jā, lietas nedara laimīgu, taču man tīk pēctam taisīt vīram modes skati un jā.. jau pieminētā laimīte, kad tiec pie kādas pērles. Šonedēļ man bija mazie svētki, jo uzmērot tikai vienas parastas džinsas, man viņas derēja kā uzlietas. Un kādam tas nav nekas īpašs, bet es esmu gara 181cm, ja precīzi un vairs ne pati tievākā būtne. Kaut kāds nestandarta izmērs, jo bikses, kuras man der garumā vienmēr ir par mazu viduklī vai arī tieši otrādi, par lielu, bet tās, kuras der viduklī, vienmēr par īsu. Nekad nevienas nav bijušas par garu, nekad :D

Kādam esmu vajadzīga. Mēneša sākumā šķīros no darba un pirmo reizi dzīvē esmu bezdarbniece. Šonedēļ sāku atgūties un saprotu, ka esmu sabiedrībai vajadzīga arī bez amata kādā firmiņā. Uz nākošo nedēļu ir sarunātas vairāk tikšanās nekā vidēji labā darba nedēļā. Sāku attīstīt arī savu biedrību varenbroka.lv un šonedeļ tiku pie elegantām vizītkartēm (tādām matētām, vienmēr tādas esmu gribējusi, taču priekšniekiem svarīgāka bijusi cena). Tagad pati sev priekšnieks. Pāris nedēļas arī partijai liku svētu mieru, jo vajadzēja pašai savākties un mazā apslima, es pēcāk. Taču zvans no partijas biedra lika sarosīties, mani gaida atpakaļ ierindā un darba netrūkst.

Priekā mammas! Mums ir pats vērtīgākais kapitāls laimei un tās esam mēs pašas. Lai cik daudz vai maz mums būtu naudas, tās aktuālākās vajadzības, kaprīzes, vēlmes mūs vienmēr pārņem un iespiež stūrī. Kā mēs un zīlonis vienā telpā saspiesti. Laime ir tajā procesā: pastumt viņu malā; iemīlēt viņu; pieradināt; šo likvidēt un uzpūst jaunu;