Pusaudža uzvedība ir spriedzes mazināšanas līdzeklis

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skola, pie sevis aicinot tos, kuri vēlas izprast emociju lielo nozīmi, jau vairāku nedēļu garumā runā par pirmsskolas un pusaudžu vecuma bērniem. Visbiežāk tieši pusaudža uzvedība šķiet nepieņemama, nesaprotama, liekas, ka tā ar visiem spēkiem jālauž, pusaudzis jāpārveido. Dr. Ingrīda Rateniece skaidro – pusaudžu uzvedība (lai kāda tā arī būtu) ir tikai līdzeklis, kā mazināt sevī esošo spriedzi.

Dr. Ingrīda Rateniece 

Pusaudža uzvedība – demonstratīva vai pasīva uzmanības pievēršana, varas demonstrēšana, atriebība, norobežošanās – ir tikai līdzeklis, lai mazinātu spriedzi, ko rada iekšēji konflikti, kas tik raksturīgi pusaudža laikam. Ar pusaudzi ir jāsadraudzējas, viņš jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un, ja vien iespējams, jāpalīdz izprast pusaudža trauksmes cēlonis.

Ja pusaudzis atkārtoti pārkāpj vispārnoteiktus kārtības noteikumus – atsakās sadarboties, prātuļo, trokšņo, skolā stundās pļāpā, nemitīgi jautā, uzbāžas, ākstās, nemitīgi kavē un ir nerātns (neiekļaujas noteikumos, bet nav agresīvs) –, tas liecina, ka pusaudzis aktīvā veidā piesaista sev uzmanību. Arī pretēja rīcība, piemēram, kautrīgums, bailīgums, nogurums, apjukums, nevērīgums, bezpalīdzīgums un slimošana, liecina par pusaudža vajadzību piesaistīt sev uzmanību – tikai pasīvā veidā. Pastāv arī iztapīgais uzmanības pievēršanas veids, kad pusaudzis ir godkārīgs, asprātīgs un trauksmains.

Visas pusaudža uzvedības formas liecina par pusaudža mazvērtības sajūtu, par neuzticēšanos sev un apkārtējiem, par nespēju iekļauties grupā. Pusaudzis ir pieņēmis vai ieguvis pieredzi, ka tieši šāda uzvedība ir visefektīvākais ceļš, kā būt interesantam un piederēt grupai. Svarīgi, lai vecāki nekritizējot (jo tas tikai vairos jau tā saasināto neadekvātuma sajūtu) veicinātu pusaudža pašcieņu un palīdzētu paraudzīties uz minēto uzvedību kā traucējošu.

Izteiktāka agresivitāte vērojama, ja pusaudzis stūrgalvīgi, bez ieklausīšanās tiecas pierādīt savu taisnību, dusmu lēkmēs strīdas, kaujas, demonstratīvi dara to, ko nedrīkst, tēlo priekšnieku. Tas  liecina, ka pusaudzis cīnās par varu. Iespējams, šo rīcību provocējusi vecāku pārmērīga kontrole, iespējams, haoss – te kontrole, te hiperaprūpe, te novēršanās.

Ar tādu pašu mērķi, tikai pasīvā veidā, proti, esot slimīgam, vājam, apātiskam, neatsaucīgam un stūrgalvīgam, pusaudzis it kā pauž: „Jūs man neko nepadarīsiet!”. Ja pusaudzis demonstrē savu varu un it kā provocē konfliktu, gudrākais ir šajā cīņā neiesaistīties un droši, godīgi atzīt, ka neviens nevar piespiest viņu „to un to” darīt (jo tāda ir šī stāvokļa patiesība). Vēlams ar cieņu atzīt pusaudža spēju cīnīties par sevi un palīdzēt izprast notiekošo, atzīstot savu kļūdu audzinot. To vecākam jādara, pašam saglabājot savu pašcieņu un mieru. Ja vecāki, saglabājot pašcieņu, spēj atzīt savu kļūdu, arī pusaudzis veiksmīgāk spēs atzīt savējo un atsacīsies no bezjēdzīgās cīņas. Jāmēģina vairāk vienoties par sadarbību ar pusaudzi.

Ja pusaudzis bieži jutis, ka kāds pret viņu ir izturējies netaisnīgi, seko uzbrūkoša uzvedība ar jebkādu robežu pārkāpšanu – zagšanu, vardarbību, vandālismu, brutalitāti, ļaunumu. Pasīvā veidā ar īgnumu, kašķīgumu, drūmumu, atsacīšanos piedalīties. Tā ir kā atriebšanās. Un jo vairāk citi uz pusaudzi raugās ar nicinājumu, riebumu, jo vairāk tas ir kā atkārtots apliecinājums, ka pusaudzis ir neiederīgs, jo vairāk seko uzbrūkoša uzvedība ar kriminālu epizodi, atkarību izraisošu vielu lietošanu. Šajā situācijā svarīgi būtu meklēt profesionālu palīdzību.

Lai nosargātu pašcieņu, lai nesastaptos ar iedomātiem vai patiesiem trūkumiem, pusaudzis izmanto uzvedības formu norobežošanās, kļūstot bailīgs, savrups, bezcerīgs, muļķīgs, kūtrs un izvairīgs. Iespējama arī atkarību izraisošu vielu lietošana. Vecākiem jāpalīdz pusaudzim atgūt pašcieņu, pamanot vissīkāko reālo uzlabojumu. Uzslavu un nopēlumu vietā biežāk jāsaka iedrošinājumi un uzmundrinājumi, kas vērsti uz darba procesu nevis rezultātu.

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skola ir iespēja izzināt tieši sev svarīgos jautājumus. Lūk, daži no tiem.

Ko darīt, ja pasliktinās sekmes?

Atkarībā no tā, kāds ir pusaudzis, viņa nodarījums, – vairāk ar sirdi jāvērtē. Jāskatās, vai tas ir vienkārši atgadījums vai sistemātiska rīcība. Ja tā ir sistemātiska rīcība, bez robežām, ir jāsoda, ievērojot pamatprincipu — par konkrētu nodarījumu un uz konkrētu laiku. Šādā veidā vecāki bērnam palīdz veidot struktūru, izjust robežas. Svarīgi ir spēt šo robežu uzlikt un arī noturēt.

Cik daudz pašu pusaudzi var iesaistīt šo robežu izveidē?

Saka – ja nezināt, kādu sodu uzlikt pusaudzim, paprasiet viņam pašam. Parasti viņš izvēlēsies daudz bargāku sodu nekā vecāki. Tomēr sods ir pēdējā instance – brīžos, kad nekas cits vairs nedarbojas. Kamēr problēmu rada komunikācijas problēmas, tās vēl iespējams risināt izrunājoties.

Kā rīkoties, ja pusaudzis „atdod pārdzīvojumu”, – vecākam izstāsta par sliktu atzīmi un pats ir laimīgs, saka: „Tā gadījās!”?

Šajā situācijā „negadījums” tiek ielikts par vainīgo. Tomēr savās ķibelēs meklējot vien vainīgos, nav iespējams izkustēties no vietas. Tā ir kā bedre, kurā iekrītam. Pusaudzim vajadzētu palīdzēt meklēt iespējamos risinājumus, kā tikt no šīs situācijas ārā, piemēram, pārrakstīt kontroldarbu, ja skolā ir noteikumi, ka tā var rīkoties. Un jāpadomā, kāpēc šādas situācijas rodas. 

Vārdi „vairāk jāmācās” ir tukša frāze, ko nereti lietojam. Mācīties nozīmē stundās klausīties, censties izprast, ja kaut ko nesaprot, formulēt vārdos, ko īsti nesaprot, un meklēt tam atbildi stundā, konsultācijā. Mājās atkārtot stundā apgūto. Var kopā ar pusaudzi lasīt viņa mācību grāmatas, apspriest, diskutēt, lūgt paskaidrot to, ko neesam sapratuši. Tā ir lieliska pašizglītošanās un iespēja satuvināties. Bērna ieinteresētība, intelektuālās spējas veidojas jau zīdaiņa vecumā un ir atkarīgas no tā, cik vecāki iesaistās bērna jaunatklājumos. „Atradi skrūvi? Re, kāda interesanta lieta tev tikusi!” Diemžēl biežāk dzirdam nevērīgu, nevaļīgu, nosodošu: „Neaiztiec! Tūlīt pat met to zemē! Met zemē, es tev teicu.” 

Vai ir kāda veselīga pusaudža uzvedības forma?

Pusaudzim vajag nedaudz devalvēt savus vecākus, nedaudz varētu būt kādi izlēcieni. Tas viss ir veselīgi. Tomēr galvenais attiecībās ar pusaudzi ir saglabāt abpusēju cieņu, vienkāršību, atklātību, siltumu un mieru.

Psihosomatiskas klīnika atrodas Kapseļu ielā 23, Rīga (Pārdaugava).

Tālrunis: 67625655

E-pasts: info@psihosomatika.lv

www.psihosomatika.lv